UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Krutikovs nopūtās. Bikovs saprata viņu Joti labi. Vi­ņiem, Zemes bērniem, radio sakari bija vienīgā, dzīvā, sajūtamā saite, kas stiepās uz viņiem no dzimtās planē­tas. Un šīs dzīvinošās saites pārtrūkšana, pat īslaicīga, viņus nomāca. Piepeši Bikovs ar katru savu ķermeņa šūnu sajuta «Hiusa» neizsakāmo vientulību. Desmitiem un simtiem miljonu kilometru mēma tukšuma kā svins uzgūlās uz pleciem, atšķīra viņus no citām pasaulēm un siltās, mīļās mātes Zemes. Desmitiem un simtiem mil­jonu kilometru ledaina tukšuma .. . Šie neiedomājamie bezdibeņi — tie nepavisam nav «nekas». Nē, tie dzīvo kaut kādu savu īpatnēju un nesaprotamu dzīvi, seko­dami kaut kādiem neizdibināmiem likumiem — sarež­ģīti, ļauni…

Bikovs pameta skatienu uz Daugi, kas izklaidīgi pār­kārtoja šaha figūras, un nokaunējās par savām domām. Pietiek ar to, ka viņš nobijās toreiz, pirms starta. Jo visdrausmīgākais, kas var notikt. . . Jā, bet kāpēc vis­pār kaut kam jānotiek?

—   Mūsu iemīļotais Kosmoss atkal draiskojas, — ienākdams sacīja Jurkovskis. — Kā jums tas tīk?

—    It nemaz ne, — Dauge noburkšķēja. — Beidz āk­stīties! Apnicis .. . Krajuhins prātā sajuks.

—    Par veco nu gan nav ko baidīties! Viņam galva daudz stiprāka nekā tev un man kopā. Man šķiet, sakari pārtrūkuši tāpēc, ka izplatījuma apgabals, kurā mēs pašlaik atrodamies, kaut kādu iemeslu dēļ nelaiž cauri radioviļņus. Izskaidrot es neapņemos, bet. .. Vismaz radioaparatūrai nav ko uzvelt vainu. Un jo mazāk an­tenām.

—    Fantasts! — Mihails Antonovičs nopūtās. — Kur tu esi redzējis, ka tukšums nevada radioviļņus?

—    Līdz šai dienai — nekur. Bet Ļahovs redzēja. Un es pašlaik arī redzu, ļoti godājamais skeptiķi. Tevi pat ar faktiem nevar pārliecināt.

—    Un tu redzi?

—    Redzu.

—    Pigu tu redzi, Vladimir Sergejevič!

—    Es redzu pigu? — pasvītrotā pieklājībā jautāja Jurkovskis.

—    Pigu!

Jurkovskis apsviedās uz papēža un devās ārā. Uz sliekšņa viņš apstājās:

—           Ieteicu visiem klātesošajiem uzkāpt līdz vadības kabīnes ieejai. Tur jums, ļoti iespējams, izdosies dzirdēt kaut ko interesantu.

Krutikovs ērcīgi saviebās un atkal pasniedzās bufetē pēc vafeles. «Fantasts, nekas vairāk, fantasts,» viņš mur­mināja.

Dauge nesacīja ne vārda, bet Bikovs sirds dziļumos juta, ka taisnība laikam Jurkovska pusē. Viņi uzkāpa pa trapu līdz vadības kabīnes vaļējām durvīm un pie­biedrojās Jurkovskim, kurš sēdēja uz pakāpiena.

No vadības kabīnes plūda Bogdana monotonā balss:

—           Zeme, Zeme . .. Ve-sešpadsmit, kāpēc jūs klusējat? Zeme, Zeme … Te «Hiuss». Ve-sešpadsmit, kāpēc jūs klusējat? Dodu uzskaņošanas signālus: viens, divi, trīs, četri, pieci. . .

Iestājās klusums. Dauge ar Bikovu saskatījās, Jurkov­skis domīgi braucīja zodu. Noskanēja kaut kādi pār­slēdzēju knikšķi. Bogdans nopūzdamies sacīja:

—    Nekā, Anatolij Borisovič. Kapa klusums.

—    Pamēģiniet atkal uz garajiem viļņiem.

—    Klausos.

Pēc minūtes Spicins ierunājās no jauna:

—           Labi, pieņemsim, ka nav kārtībā antenas. Bet tādu radiostaciju, kāda ir Septītajā poligonā, taču var uztvert tieši ar korpusu. Un kas gan varētu būt noticis antenām? Nekā nesaprotu. Nav taču ne skaņas . . . Noteikti Ļa- hovam ir taisnība. To visu dara mūsu ātrums . .. Zeme! Zeme! Ve-sešpadsmit, kāpēc jūs klusējat? Te «Hiuss». Dodu uzskaņošanas signālu: viens, divi, trīs . . .

—           Varbūt Jurkovskim ir taisnība un mēs tiešām esam iekrituši kaut kādā četrdimensiju bedrē? — sacīja Jer­makovs.

Jurkovskis skaņi noklepojās. Jermakovs pienāca pie durvīm:

—    Jūs visi te?

—    Te, Anatolij Borisovič. Sēžam, gaidām.

—    Ko jūs par to domājat?

—           Es jau teicu, ko domāju … — Jurkovskis paraus­tīja plecus.

—           Var jau būt, var jau būt. . . Tikai no visām šīm liektajām telpām baismīgi ož pēc matemātiskās mistikas.

—           Kā vēlaties, — Jurkovskis mierīgi noteica. — Man tā neliekas mistika. Es domāju, nav grūti pārliecināties, ka tā ir visīstenākā objektīvā realitāte, kas mums dota mūsu sajūtās.

Jermakovs brīdi klusēja.

—    Kur Mihails?

—    Kopkabīnē, grauž vafeles.

—    Vajadzēs …

Līksms Bogdana sauciens pārtrauca Jermakovu:

—    Atbild! Atbild!

Visi pielēca kājās. Sausa, aizlūzusi balss gurdeni iz­runāja:

—           Šeit Ve-sešpadsmit. Šeit Ve-sešpadsmit. «Hius», «Hius», atbildiet! «Hius», atbildiet! Šeit Ve-sešpadsmit. Dodu uzskaņošanas signālu: viens, divi, trīs, četri. Trīs, divi, viens. «Hius», atbildiet…

—    Tas ir Zaičenko, — Jurkovskis nomurmināja.

Bogdans steidzīgi sāka runāt:

—          Ve-sešpadsmit, dzirdu jūs labi. Ve-sešpadsmit, šeit «Hiuss», dzirdu jūs labi. Kāpēc tik ilgi neatbildējāt?

—           Šeit Ve-sešpadsmit, šeit Ve-sešpadsmit, — acīm redzot, nepievērsdams nekādu uzmanību Bogdana atbil­dei, Zaičenko turpināja. — «Hius», kāpēc jūs neatbil­dat? Šeit Ve-sešpadsmit. . .

—           Mēs viņus dzirdam, viņi mūs ne, — sacīja Dauge. — Aizvien trakāk. Pag, pag . ..

—           Te «Hiuss», dzirdu labi, — Bogdans vājā balsī at­kārtoja. — Te «Hiuss», dzirdu jūs labi. Ve-sešpadsmit, te «Hiuss» . ..