UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—           Tas nozīmē, ka izvirdums vēl nav beidzies . .. Bet mēs taču lidojam tieši gar protonu kūļa asi. .. — Dauge, raižu pilns, iegrima domās.

—           Nekam neder! — Jurkovskis, gluži kā skolotājs, kas pieķēris skolēnu kļūdā, pašūpoja galvu. — Saule griežas, un izvirduma vieta jau sen pārvietojusies sā­ņus. Nē, tas ir kaut kas cits . . .

—    Inducētā radiācija, — Jermakovs sacīja.

—           Pilnīgi pareizi! — Dauge nopriecājās. — Tas arī bija gaidāms. Protonu bombardēšanas rezultātā daļa atomu «Hiusa» sienās kļuva radioaktīvi, tas arī viss . ..

—    Labi gan «tas arī viss»! Ar to būs tāda ķēpa . ..

—           Nedomāju vis, — iebilda Spicins. — Radiācija taču nav visai spēcīga un pieļaujamo devu nepārsniedz.

—           Labi vēl, ka no augšas mūs nosedza «Mazulītis»,— Bikovs iedrošinājās iebilst no savas puses.

—           Jā, «Mazulītis» … — Jermakovs pārlika. — «Ma­zulītis» taču arī var būt saindēts. Tas būtu ļoti nepatī­kami.

—           Izkāpsim ārā, pārbaudīsim, ko? — Jurkovskis lika priekšā.

—           Tikai pēc tam, kad pagriezīsimies ar spoguli pret Sauli. Apmēram pēc diennakts.

—           Iedomājies tikai, — ierunājās Dauge, kurš, acīm redzot, joprojām domas kavējās pie pārdzīvotā, —- ja šāda cūcība ilgtu vēl dažas minūtes, visam būtu beigas! «Hiuss» ar mirušu apkalpi!

—           Un pēc piecdesmit stundām mēs nokaitēta mākoņa veidā ietriektos Saulē .. .

—           Miris starpplanētu kuģis ar mirušu apkalpi… — Bogdans paskatījās uz Jermakovu. — Tādi taču jau ir, vai ne, Anatolij Borisovič?

—    Jā, «Lidojošie holandieši» .. .

—    Kas ar viņiem noticis? — Bikovs jautāja saprotamā ziņkārē.

—    Dažādi iemesli… No citām planētām ievazātas slimības, tādi paši uzliesmojumi uz Saules . . .

Ar to arī saruna beidzās.

Dzīve starpplanētu kuģī ritēja savu gaitu. Jermakovs novēroja fotonu tehnikas darbu un kopīgi ar stūrmani strādāja pie kaut kādas jaunas kosmonautikas pro­blēmas; ģeologi vai simto reizi pārskatīja Golkondas pētniecības darbu plānu; Bikovs lasīja astronomijas grā­matas; Bogdans Spicins visu brīvo laiku rosījās ap ra­dioaparatūru.

Reiz Bogdans piesauca visus pie vadības kabīnes.

—    Klausieties! — viņš sacīja, laimīgi smaidīdams.

—    Runā Marss, Smilšu Joma. Tas domāts mums.

«.. . ļoti neilgi, — runāja augsta, jautra sievietes balss.

—    Un ielejā, ko no aukstajām vētrām aizsedz Centrālās Grēdas kalnu atzarojumi, mēs atradām seklus ezerus un plašas pļavas gluži kā bērnu pasakā. Ak biedri, ja jūs zinātu, kas tas par skaistumu! Jūs uzkāpjat pakalna vir­sotnē un redzat: violeta, rāma ezera virsma, gluda kā spogulis, neparasti garu oranžkrāsas zāļu un milzīgu, koši zaļu ziedu paklājs, bet pāri visam — tumši violeta debess. Mums gribējās noraut savus skafandrus . . .»

Bikovs redzēja, kā biedru sejās sajūsma un prieks cī­nās ar neuzticību, viņu lūpas pašas no sevis veras laimī­gos smaidos, acīs iekvēlojas maigas, siltas uguntiņas.

—    Tas ir Marss! — Dauge nočukstēja. — Zēni, iedo­mājieties tikai, tas ir Marss, nedzīvais Marss!

«. . . Mēs nosaucām šo ieleju par «Hiusa» ieleju, go­dinot jūs. Mēs nevaram pasniegt jums ūdeni no tās ezeriem, ziedus no tās pļavām, mēs, diemžēl, nevaram jums to pat parādīt, bet lai šī ieleja nes jūsu kuģa vārdu, drošsirdīgie draugi! Tagad . . . Acumirkli . . . Mums jā­beidz. Uz redzēšanos, novēlam jums visiem panāku­mus — tev, Anatolij Jermakov, tev, Vladimir Jurkovski, tev, Mihail Krutikov, tev, Bogdan Spicin, tev, Georg Dauge, un tev, Aleksej Bikov . . .»

Šinī dienā pie pusdienu galda Jurkovskis, Dauge un Spicins, pārtraukdami cits citu, ilgi runāja par saviem piedzīvojumiem uz Marsa.

Bija aizritējušas piecdesmit piecas lidojuma stundas, un Jermakovs paziņoja, ka pienācis laiks pagriezt «Hiusu» ar spoguli pret Sauli un sākt bremzēšanu. Ra­ķetes ātrums šai brīdī bija līdz tūkstoš divi simti kilo­metru sekundē. Turpmākajās četrdesmit stundās «Hiu- sam» bija jākustas ar negatīvu paātrinājumu attiecībā pret Sauli, lai satikšanās vietā ar Venēru nonāktu ar nulles ātrumu.

Visu to Dauge steigā paskaidroja Bikovam, kamēr viņi sagatavoja kopkabīni pagriezienam: nostiprināja grāmatu skapi un bufeti, novāca visu, kas varētu gāz­ties un izkustēties no vietas. Pēc tam, sekojot pavēlei no vadības kabīnes, visi piesprādzējās pie sēdekļiem ar siksnām.

Bikovs gaidīja tādas pašas izjūtas, kādas viņam nācās pārdzīvot braucienā ar «Mazulīti», taču viss noritēja daudz vienkāršāk. Spicins bija tik neparasti veiksmīgs pilots, ka raķete apgriezās viegli un ātri. Dažu sekundu ilgo bezsvara stāvokli gandrīz neviens nepamanīja. Kop­kabīnē sēdošajiem vienīgi likās, ka grīda strauji paslīd sānis, uz mirkli paliek vertikālā stāvoklī un atkal no­stājas savā vietā.

«Hiuss» joņoja pretī Saulei ar reaktoru gredzeniem pa priekšu, fotonu reaktors darbojās kā iepriekš, piešķirot tam pastāvīgu paātrinājumu 10 metrus sekundē ik se­kundi, taču tagad kuģa ātrums attiecībā pret Sauli ne­pārtraukti samazinājās. Pēc pusdienām Bikovs atgādi­nāja Jermakovam, ka būtu jāpārbauda, vai «Mazulītis» nav kļuvis radioaktīvs.