UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—    Tad paklausies, ko mums pagājušajā gadā stāstīja Fedja. Un tu tiksi pielikts pie kauna staba, sagatavojies uz to! Tāpēc ka Fedja, kurš piedalījās šinī ekspedīcijā, stāstīja: «Tādā atstatumā no Saules nedrīkstēja paiet garām visiem tiem ļaunajiem jokiem, kādus ar mums varēja izspēlēt spēcīgais gravitācijas lauks.» Bet tādi joki bija un maksāja ekspedīcijai gandrīz dzīvību. Redz, kā tas ir . . .

—    Labi, jau labi, stāsti tālāk.

—    Tad klausies. Lu Ši-eram neizdevās nokļūt cieši līdzās šai planētai, bet tās orbītu viņš aprēķināja pie­tiekami precīzi. Un te pirmais pārsteigums: mūsējie at­rada planētiņu pavisam citā vietā, nekā tai vajadzēja būt pēc Lu Ši-era aprēķiniem.

—    Lu kļūdījās, — Bogdans norūca.

—     Pieņemsim, ka tā. Lai neizceptos, komandieris ap­gādāja raķeti ar spoguļekrānu. Sākumā viss bija labi. Viņi atrada planētiņu un deyās tās ēnā. Tā ir ļoti maza planētiņa — liels olveidīgs kristāliskas dzelzs bluķis dažu desmitu kilometru diametrā. Tā griežas ļoti ātri un nespej atdzist, taču mūsējie cerēja izdarīt novēro­jumus, aizslēpušies no Saules. Bet kas to deva … — Jurkovskis efektīgi apklusa un uzvaras apziņā paska­tījās uz Spicinu. — Jo vairāk kuģis tuvojās Saulei, jo spēcīgāk bija manāmas jaunas, neparastas parādības. Saule mainīja krāsu, tā kļuva tumšāka un sarkanāka, tas redzamie apmēri auga daudz straujāk, nekā to pra­sīja perspektīvas likumi. Un beidzot… — atkal uzva­rošs skatiens Spicina virzienā, — tā sāka spīdēt un sil­dīt reizē no abām pusēm! Ēnas nebija. Fjodors teica, ka tas esot baismīgi. Kuģis gandrīz vai skāra Veijana no­kaitēto virsmu, bet ēnas nebija! Saule — milzīga, dves­dama nepanesamu svelmi, apņēma raķeti it kā no visām pusēm. Tur, kur tam nebija jābūt, no pretējās puses, tikpat blāvi un kvēli spīdēja asinssārts plankums, kas aizsedza visu debesi. . .

—    Mirāža, — Bogdans nedroši ieminējās.

—    Mirāža tukšumā! Mirāža, kas apdedzina un izsviež protonu straumes! Bet lai jau, pieņemsim, ka tā. Un tas, ka visas žiroskopiskās ierīces kuģī atsacījās darbo­ties, — vai tā arī ir mirāža? Un tas, ka visi hronometri, ieskaitot arī rokas pulksteņus, atpalika, kā tas noskaid­rojās pēc atgriešanās, taisni par divdesmit trim minū­tēm, — tā arī ir mirāža, jā?

Bogdans klusēja.

—    Ar ko tas viss izskaidrojams? — Bikovs neno­cietās.

—    Protams, ar to, ka gravitācijas lauks tik niecīgā attālumā no Saules izkropļoja, pārvērta telpas un laika «absolūtus». Tev paliek tikai viens mierinājums, — Jur­kovskis dramatiski pastiepa roku uz Bogdana pusi. — Visas šīs parādības nevar izskaidrot pat Einšteina teorija. Bet fakts paliek fakts: telpa — tā nav «vienkārši telpa», par kuru tu tik vieglprātīgi klāstīji mums pirms pusstundas. Ķīla tam ir Fedjas sirmie mati, kuram atraut raķeti no Veijana izdevās tikai ar piekto vai sesto mē­ģinājumu.

Jurkovskis apklusa un svilpodams sāka soļot pa kop- kabīni. Bikovs saspriegti domāja, ko īsti varētu nozīmēt savādie vārdi «gravitācija pārvērta laiku un telpu». Viņš jau grasījās uzdot jautājumu, kad Dauge, kurš kopš brīža ironiski vēroja Jurkovski, nobeidza disku­siju:

—    Vladimir, pietiks pļāpāt! Klāj galdu un sauc Ana­toliju Borisoviču. Laiks vakariņot.

Pēc vakariņām pie galda palika visi, izņemot Kruti- kovu, kurš aizgāja dežurēt. Jermakovs, mazliet samie­gojies, bet, kā vienmēr, gludi sasukājies un kārtīgs sē­dēja pie mazas smalka porcelāna tasītes un ar patiku baudīja karstu kafiju. Bogdans un Jurkovskis pa pa­radumam smējās, atceroties visādus jocīgus notikumus no savu studiju gadiem. Dauge nopietni, pilnīgi node­vies savam darbam, veidoja kaut kādu fantastisku dzē­rienu no desmit dažādām augļu sulām. Maiga, blāva gaisma apspīdēja kabīni, viss bija stabils, mājīgs, mie­rīgs, un Bikovs jau nezin kuro reizi iedomājās par to, cik nesaderīgi šie apstākļi ar domu par metāla kasti, kas trakā ātrumā atstāj aiz sevis miljoniem kilometru melna tukšuma.

—    Par ko tu domā, Aleksej? — Dauge jautāja.

Bikovs vainīgi pasmaidīja:

—    Tā, saproti. . . domas! Mēs te sēžam, dzeram tēju … Es to biju iztēlojies pavisam citādi.

—    Bet kā tu vispār kaut ko tādu varēji iztēloties? — Dauge komiski brīnījās. — Ak tā, no grāmatām? No avīžu aprakstiem?

—    Kaut vai. ..

Jurkovskis svinīgi deklamēja:

—    Varonīgie kosmonauti drosmīgi pārvarēja visas bīstamā lidojuma grūtības, vīrišķīgi soļojot pretim briesmām . . .

—    Jā . . . apmēram tā. Un bez tam es gaidīju bezsvara stāvokli un visādas jaunas izjūtas.

—     Esi nu prātīgs .. .

—    Nē, nē, es taču zinu, ka raķetē, kas kustas ar pa­stāvīgu paātrinājumu, bezsvara stāvokļa nevar būt. Un tomēr tā bija vilšanās.

Bogdans un Dauge iesmējās.