UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—           Šeit Ve-sešpadsmit, šeit Ve-sešpadsmit. «Hius», atbildiet. ..

Pagāja stunda. Tajā pašā monotonā, bezcerīgu gaidu pilnā balsī Septītais poligons sauca «Hiusu». Tikpat mo­notonā un nogurušā balsī Bogdans atbildēja. Septītais poligons viņu nedzirdēja. Izplatījums atnesa līdz «Hiusam» radiosignālus no Zemes, bet nelaida cauri kuģa signālus. Jermakovs bez apstājas staigāja pa va­dības kabīni. Jurkovskis sēdēja nekustīgi, aizvērtām acīm; Dauge bungoja ar pirkstiem pa ceļgalu. Bikovs visu laiku pūta un braucīja delnām ceļgalus. Vadības kabīnē, sūkdams tukšu pīpīti, iegāja Krutikovs.

—    Šeit Ve-sešpadsmit. «Hius», atbildiet.. .

Ēterā kaut kas iečabējās un iesprakšķējās. Jauna, ne­pazīstama balss ielauzās kuģī, slāpstoša, aizsmakusi balss.

—           Palīdziet! Palīdziet! Uztveriet mūsu peilējumus! — nemitīgi skanēja angļu un vācu valodā.

Jurkovskis steigšus piecēlās. Jermakovs sastinga kā sasalis. Dauge saķēra Bikovu aiz rokas.

—           Palīdziet! Palīdziet! — nepazīstamais joprojām sauca aizgūdamies. — Pēc trim stundām mēs būsim pa­galam . . . Baloni. . . Palīdziet! Beidzas … — Balss no­dzisa velnišķīgos sprakšķos un spiedzoņā.

—    Kas tur ir? — Bikovs nomurmināja.

—           Kāds iet bojā, lūdz palīdzību, Aleksej, — Dauge izdvesa.

—          Koordinātes . . . divdesmit divi. . . Noslāpsim . . . Saucam visus . . .

—           Spicin, pie pelengatora, veicīgi! — Jermakovs pa­vēlēja.

—    Tieši tā!

—           Mūsu koordinātes. . . Uztveriet mūsu peilē­jumus . . .

—           Nekavējoties doties pie viņa! — iekliedzās Jur­kovskis.

—    Jautājums — kurp?

— Spicin, kāds stāvoklis?

Pēc īsas pauzes atskanēja pārvērsta Spicina balss:

—    Nevar uztvert peilējumus!

—    Kā — nevar uztvert?

—           Nevar uztvert, Anatolij Borisovič, — Spicins trī­sošā balsī novaidējās. — Pārliecinieties pats .. .

Nesarunājuši, neatskatīdamies cits uz citu, Jurkov­skis, aiz viņa arī Dauge un Bikovs iespraucās vadības kabīnē. Bikovs paskatījās pār Jermakova plecu. Slaida, gara rādītāja šautra kūtri riņķoja pa ciparnīcu, nekur neapstādamās un viegli trīsēdama. Jurkovskis nolamā­jās.

—    Palīdziet! Palīdziet! . . . Musu koordinātes . ..

Visi apjukuši raudzījās cits citā. Bogdans briesmīgā niknumā grieza pelengatora kloķi, knikšķinādams svir- slēdžus, ieslēdza un izslēdza kaut kādas ierīces. Uztvert, peilējumus nekādi neizdevās.

—           Apburta vieta, — Bogdans izdvesa, slaucīdams sviedrus no pieres.

—           Tas ir negods, — Dauge klusi sacīja, — cilvēki iet bojā . . .

Jermakovs strauji pagriezās pret viņu:

—           Kāpēc jūs esat vadības kabīnē? Kurš atļāva? Marš aiz durvīm, jūs, visi trīs .. .

Uz kāpnēm Jurkovskis piesēda un atbalstīja zodu del­nās. Bikovs un Dauge nostājās blakus.

—    Palīdziet! Palīdziet! — kliedza aizsmakusi balss.

—    Ikviens, kas dzirdat mūs, palīdziet!

Bikovs klausījās, aizturējis elpu. Viņš nezināja, kas sauc pēc palīdzības, nezināja, kas tur noticis, viņš tikai juta — ar visu savu būtni juta drausmīgo izmisumu, kas piesātināja katru šīs balss skaņu.

—           Ja tikai zinātu, kur viņi atrodas! … — Jurkovskis nočukstēja.

—           Velns parāvis! — Dauge nikni iekliedzās. — Vai tiešām neviens pats, atskaitot mūs, viņus nedzird?

—           Cik es zinu, bez mums pašlaik lidojumā atrodas ne mazāk par septiņiem kuģiem. No tiem tikai diviem — ķīniešu un angļu — ir zināma brīvas kustībās rezerve. Bet, vienalga, kamēr viņi aprēķinās jaunu trajektoriju, paies mazākais stunda . . . Savādi, ka mēs viņus nedzir­dam, tomēr.. .

—    Kurus?

—    Tos .. . citus . . .

—           Vienīgi «Hiuss» pilnīgi bez kaut kādiem trajekto­riju aprēķiniem varētu lidot tieši uz peilējumu, — sacīja Dauge.

—    Ja tikai būtu peilējums .. .

Durvīs parādījās Jermakovs, bāls, spīdošām, stiklai­nām acīm.

—    Kāpiet lejā kabīnēs, biedri! — viņš pavēlēja.

—    Gulstieties kojās, piesprādzējieties. Pamēģināsim iz­rauties no šī sasodītā maisa. Paātrinājums pārsniegs normu četrkārtīgi — ņemiet to vērā. Dauge, parādiet Bikovam, kā jāizturas pārslodzes gadījumā.

—    Klausos!

Jurkovskis piecēlās un pirmais devās lejup. Šai brīdī no vadības kabīnes atlidoja jaunas skaņas. Kāda asa, noteikta balss sliktā angļu valodā jautāja:

—           Kas runā? Vai jūs dzirdat mūs? Es esmu uztvēris jūsu peilējumus.

Tas, kurš sauca pēc palīdzības, uztraukti atbildēja:

—    Es jūs dzirdu ļoti labi!

—    Vai jūs runājat kīniski?

—    Nē…

—    Vai jūs runājat krieviski?

—    Jā, jā, runāju un saprotu .. . Jūs esat krievi?

—           Nē. Ar jums runā Ķīnas zvaigžņu kuģa «Jan-czi» komandieris Lu Ši-ers. («Labais vecais Lu!» nočukstēja Jurkovskis.) Mēs dzirdam jūs sen, bet mums ir tikai vir­ziena raidītājs, un jūsu peilējumu izdevās uztvert tikai pirms dažām minūtēm. Ar ko es runāju?

—           Kembridžas universitātes profesors . . . Roberts Loids. Kuģis «Zvaigzne» . . . Drausmīga avārija . ..

Viņi sāka runāt angliski.

—           Mēs dosimies pie jums pēc peilējuma, — Lu pazi­ņoja.

«Drošsirdis!» Dauge plati ieplestām acīm paskatījās Jurkovski.