UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

— … un es, biedri, atzīstos grēkā, — Ļahovs sa­cīja, — vienu mirkli es domāju: «Vai nepamēģināt pie reizes nosēsties uz Venēras?» (Zālē smiekli, troksnis. Krajuhins dusmīgi sarauc pieri. Jurkovskis draud Ļaho- vam ar dūri.) Un kas tur liels? Neviens taču neuzzi­nātu .. . Bet pietika paskatīties uz šo mīļo planētu tu­vumā, lai atcerētos, kas ir disciplīna. Nē, patiešām, disciplīnā — tā ir brīnišķīga lieta. Es nekad pirms tam netiku lidojis uz planētām, kuras aptver atmosfēra, un, man jāsaka, uz nepieradušu tas iedarbojas . .. Izskats tai ne visai valdzinošs.

Pēc Ļahova runāja stūrmane Vera Nikolajevna, ļoti glīta sieviete zilā kleitā ar apaļu, aiz satraukuma sasar­kušu seju. Viņa minēja dažus optimālus variantus fotonu kuģa pārejai uz «taisnu trajektoriju». Noskaid­rojās, ka kuģa kursa elektroniskais izskaitļotājs, kas at­rodas uz «Hiusa», ne visai atbilst jaunās, «tiešās» kos­monautikas prasībām. Stūrmanim un operatoram nepār­traukti jākoriģē aprēķini, ievērojot Saules ietekmi, ko, piemēram, nekad nenākas darīt lidojumos pa orbitāla­jām trajektorijām. Veru Nikolajevnu pārtrauca ūsains jauneklis kupliem matiem, skaitļošanas mašīnu institūta pārstāvis, un ņēmās skaidrot Krajuhinam, kas viņu insti­tūtā sagatavots šīs problēmas atrisināšanai. Jauneklis runāja dedzīgi un nesaprotami; negaidot viņam uzbruka Krutikovs un kāds no inženieriem; viņi uzsāka niknu strīdu. Neviens viņus nepārtrauca, un Bikovs jau nodo­māja, ka skaitļošanas mašīnas pašlaik ir pati svarīgākā fotonu raķešu iekārtas sastāvdaļa, taču pēc brītiņa pār­steigts pamanīja, ka nopietnās un svinīgās sanāksmes it kā nemaz nav.

Pulciņš kosmodroma darbinieku bija ielencis Cokanu Kunanbajevu, un viņš nesteigdamies tiem kaut ko skaid­roja, vilkdams ar zīmuli pa atritinātām vatmaņa lok­snēm. Krajuhins un Jermakovs, sapulcinājuši «Vejdadi Ju-i» raķešu būvētājus, lapoja un rādīja viņiem lidojuma dienasgrāmatas. Raķešu būvētāji piekrizdami māja ar galvām un atzīmēja bloknotos un piezīmju grāmatiņās. Ļahovs, Bogdans Spicins un Jurkovskis klusēdami klau­sījās Septītā poligona priekšnieka stāstījumā. Jurkov­skis, ironiski pasmīnējis, kaut ko noteica, un visi pa­smaidīja: Ļahovs un Spicins — jautri, priekšnieks — samulsis. Kabinetu pildīja vienmērīga balsu dūkoņa un papīra lapu čaukstoņa.

Bikovs noskatījās, kā soli pa solim tiek satriekts ūsai­nais pārstāvis, tad pagriezās pret Daugi. Pēdējais lika priekšā:

—    Ejam, Aleksej, uz mājām- Strīdus beigs arī bez mums. Vajag papētīt jaunos datus par Venēru. Tos at­sūtīja Mahovs, «Ciolkovska» priekšnieks.

Vakarā kosmonauti sanāca kopā viesnīcas lasītavā.

Vera Nikolajevna, acīm spulgojot, runāja:

_— Atrauties no Zemes un atrasties Kosm6sā — tas vēl nenozīmē Kosmosu iekarot. Pirmie gaisa baloni vēl nepadarīja cilvēku par gaisa okeāna saimnieku. To iz­darīja lidmašīna. Vai nav tiesa? Par Kosmosa saim­nieku mus padarīs tikai «Hiuss», kas ir neatkarīgs no gravitacijas speķiem, atbrīvots no verdziskas pakļau­tības šiem spēkiem …

Bogdans Spicins raudzījās viņā ar mīlestības pilnu skatienu, bet Ļahovs, mulsumā smaidot, it kā šī doma tikko viņam būtu ienākusi prātā, nomurmināja:

—    Iedomājieties tikai, mēs taču bijām pirmie!

Jurkovskis pasmaidīja:

—    Un tomēr mājās, uz Zemes, labāk, ko, Vasja?

—    Protams, labāk.

—     «Protams…» Ek, Vasilij, Vasilij, tevī nav ne piliena poēzijas! Veicis tādu lidojumu! Nē, tu noteikti neesi cienīgs šāda goda.

Ļahovs sapīka.

—    Es, saproti, neesmu sportists, — viņš dusmīgi sa­cīja, — es gluži vienkārši esmu darba darītājs! Un ne­redzu tur nekā slikta.

—     Neviens arī nesaka, ka tas slikti … — Jurkovskis pacēla gurdās acis pret griestiem. — Tāpēc tu pie- kritīsi, mans mīļais, ka Ceļu parasti pirmie izlauž. .. sportisti, kā tu viņus sauc.

—    Tātad viena reize nav līdzīga otrai.

—    Kas tā par dalīšanu? — Krutikovs izbrīnījies vai­cāja. — Sportisti, darba darītāji. . .

—     Vienmēr un visur, — Jurkovskis cieti noskal­dīja, — pirmie gājuši entuziasti un sapņotāji, romantiķi un vientuļnieki, viņi izlauza ceļu administratoriem un inženieriem, bet pēc tam . ..

—     … Pēc tam pa šo pašu sapņotāju un romantiķu kauliem drāzās alkatīga, pelēka masa, nicināmais pū­lis … — šķībi smaidīdams, spalgā balsī sacīja Dauge. — Tu esi muldoņa, mīļais Volodja, tā tas ir! Entuziasts, sapņotājs . . . vientuļnieks!

Jurkovskis strauji pasviedās pret Daugi, bet Kraju­hins šai brīdī pacēla roku.

—    Acumirkli, — viņš zobgalīgi nočērkstēja. — Tā­tad, Vladimir Sergejevič, pēc jūsu domām, administra­toru entuziastu nemēdz būt? Un inženieru sapņotāju arī ne? Hm … Un kā tad ar to pelēko masu?

Bikovs sēdēja kā uz adatām. Nekad vēl «švauksts» viņam nebija licies tik nesimpātisks. Viņš paskatījas uz bālo Ļahovu, kam aizvainojumā trīcēja lūpas, un kļuva vēl niknāks. Taču viņam šeit vēl nebija balss­tiesību.

—     Mēs visi, ja jums tā tīk, Vladimir Sergejevič, esam sapņotāji, — Krajuhins turpināja. — Un entuziasti arī. Tikai katrs savā veidā. Vera Nikolajevna_ izsaka savu prieku par to, ka «Hiuss» dod viņai iespeju traukties