UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Viņi apstaigāja visu kuģi, ieskatījās dzīvojamās ka­bīnēs, komandas kopkabīnē, noliktavās. Viss bija līdz pēdējai iespējai vienkāršs, gandrīz kails. Dzīvojamās ka­bīnēs — kailas, mīkstas sienas, izbīdāmas guļamvietas ar platām, elastīgām jostām, sienas skapji, zemi, mīksti sēdekļi bija cieši piestiprināti pie elastīgas grīdas. Kop­kabīnē — liels, apaļš galds, mīksti krēsli, mīkstajās sie­nās — bufete, grāmatu glabātava. Un galda atradās, acīm redzot, aizmirsta papīra lapa ar nelīdzenām aprē­ķinu rindām. Krajuhins to paņēma. («Čokans,» viņš no­teica smaidot, «matemātiķis . . .»)

Kad viņi atgriezās pie lūkas, «Hiusu» no visām pu­sēm bija ielenkušas mašīnas un cilvēki. Jermakovs kaut ko stāstīja apkalpes grupas priekšniekam, tas piekrī­toši māja ar galvu, pārjautāja un turpat arī izdalīja pa­vēles strādniekiem, kuri drūzmējās viņam apkārt, jau­niem puišiem, droši vien tikko no universitātes sola.

—     Braucam uz mājām, — sacīja Krajuhins. — Ja rīt­dien paveiks reaktoru pārlādēšanu, parīt sāksim uzņemt kravu.

—    Jā! — Bikovs, sēžoties mašīnā, pēkšņi atcerējās. — Es galīgi aizmirsu. Bet «Mazulītis»? Kur to ielādēs?

—    Augšā, — Krajuhins atbildēja. — «Mazulītis» cauri izplatījumam ceļos jāšus uz «Hiusa». Jā gan .. .

—    Mhm … — Bikovs gribēja kaut ko sacīt, bet ap­rāvās un vairs nekā nejautāja.

«KA ARGONAUTI SENATNĒ. . .»

Ļahova atskaiti noklausījās nākamajā dienā. Septītā poligona priekšnieka plašajā kabinetā tik tikko varēja izvietoties, neieskaitot astronautus, kādi trīsdesmit kos­modroma darbinieki, inženieri no starpplanētu kuģu bū­vētavas «Vejdadi Ju-i», pārstāvji no zinātniskās pētnie­cības un projektēšanas iestādēm, kas bija saistītas ar Starpplanētu Satiksmes Komiteju. Ļahovs bāls un smai­dīgs runāja ātri, īsi un, vēlēdamies pārliecināt, laiku pa laikam viegli uzsita ar zīmuli pa ādas mapi, kurā,atra­dās ceļojuma dienasgrāmatas un piezīmes.

Saskaņā ar izmēģinājuma lidojuma plānu «Hiuss» pēc divdesmit stundām kopš starta bija ieņēmis attiecībā pret Sauli nekustīgu stāvokli un tad ar 9,7 metrus se­kundē ik sekundi lielu pastāvīgu paātrinājumu devies apkārt Saulei uz sastapšanās vietu ar Venēru. Nogājis tieši attāluma pusi un sasniedzis ātrumu četri tūkstoši kilometru sekundē (šalkoņa klausītāju vidū), Ļahovs bija pagriezis starpplanētu kuģi ar spoguli pret satik­šanās vietu un sācis bremzēt. Pēc astoņarpus diennaktīm «Hiuss» iegāja «Ciolkovska» — kāda Venēras padomju mākslīgā pavadoņa orbītā un vēl pēc dažām stundām piestāja pie tā. Turpmākā darba gaitā, sekojot izmēģi­nājumu programai, Ļahovs apmēram mēnesi manevrēja Venēras apkaimē, pārbaudot fotoreaktora darbību visos režīmos, apmeklēja citu valstu mākslīgos pavadoņus, no­sēdās uz Venitas — Venēras dabiskā pavadoņa un, bei­dzot, paņēmis uz kuģa slimo inženieri no čehu stacijas, devās atceļā.

Ļahovs pastāstīja par fotoreaktora darba režīmiem, par rezultātiem, kas sasniegti, lietojot Doplera efektu fotonu raķetes īpatnējā ātruma noteikšanā, izteica sa­vas domas par iekārtu, kas novērsa meteorītu triecienus («Par nožē . . . ē-ē . . . drīzāk par laimi. .. mums negadī­jās to pārbaudīt darbībā . . .»), paziņoja jaunos vērtēju­mus par kosmisko putekļu blīvumu starp Zemes un Ve­nēras orbītām. («Šie dati, biedri, pēc manas dziļākās pār­liecības, ļauj mums cerēt, ka varēs lietot tiešas plūsmas fotonu dzinēju, katrā gadījumā vismaz šādos lidojumos, tiklīdz būs atrisināta uz anihilāciju dibinātā fotonu dzi­nēja problēma.») īpašu uzmanību Ļahovs pievērsa da­žiem neizprotamiem fenomeniem lidojuma laikā. Novē­roti radio un televīzijas sakaru traucējumi bez jebkāda cēloņa, raķetes korpusa ultraaugstfrekvences vibrācijas, nelieli bremzēšanas magnētiskā lauka traucējumi spo­guļa fokusā. Minētās parādības novērotas tieši pirms bremzēšanas, tas ir, maksimālo ātrumu periodā. Ļahovs izteica pārliecību, ka visu šo parādību pamatā ir kolosā­lie starpplanētu kuģa ātrumi — ātrumi, kuri rada nepie­ciešamību pāriet uz relativitātes mehāniku.

Taču visā visumā «Hiuss» attaisnojis cerības. Pēc iz­mēģinājuma lidojuma kļuva skaidrs, ka «pretēji gļēvuļu un stulbeņu domām, kuri jau ar savu eksistēšanu vien dara kaunu slavenajai starpplanētu satiksmes idejai», nākotne, turklāt tuvākā nākotne, pieder fotonu raķe­tēm. (Aplausi, piekrišanas saucieni.) Pat šāds primi­tīvs fotoreaktora un absolūtā atstarotāja apvienojums ir milzīgs solis uz priekšu kosmonautikas tehnikā.

Sīkās nepilnības «Hiusa» konstrukcijā ar uzviju sedza tā neapstrīdamās labās īpašības un priekšrocības: prak­tiski neaprobežotā kustības rezerve, iespēja startēt un nosēsties, nerēķinoties ar enerģijas patēriņu, bez koman­das veselībai un dzīvībai tik kaitīgajām pārslodzēm, ne­atkarība no starpbāzēm un vesela virkne citu, mazāk svarīgu priekšrocību.