Uguns sala

•     Pieneņu lapas mazinot drudzi, taču arī rada vaja­dzību bieži apmeklēt tualeti. (Tāpēc franciski tās sauc par pis-en-lit, kas nozīmē “pieslapināt gultu”.)

Piezīme: ja tev mājās nav šo augu krājumu, vajadzēs kādu grāmatu par savvaļas augiem, lai būtu drošs, ka salasi pareizos. Nevāc augus taku malās, jo uz tiem mēdz čurāt lapsas un suņi, un pirms lietošanas augus vienmēr nomazgā.

JAUTĀJUMI mišelai peiverei

Vai dzīvnieki tiešām spēj noteikt zemestrīces vai vulkāna izvirduma tuvošanos?

Daudzi pierādījumi liecina, ka dzīvnieki jūtas satraukti vai dīvaini uzvedas vairākas dienas vai pat nedēļas pirms zemestrīces vai vulkāna izvirduma. Bet, protams, viņi diez vai zina, kas notiks viņi tikai jūtas nemierīgi.

Dažas pazīmes ir šādas: bites pamet stropus, putni nedodas pie miera kā vienmēr vai neierastā laikā laide­lējas apkārt, liellopi kļūst nemierīgi, suņi uztraucas un gaudo. Nu jau diezgan zināms ir kāds notikums Itālijā 2009. gadā, kur piecas dienas pirms spēcīgas zemestrīces krupji pameta savu dīķi.

Dabas kataklizmu tuvošanās ietekmē ne tikai dzīv­niekus. Ir pierādīts, ka migrēnas lēkmes pirms vulkāna izvirduma kļūst spēcīgākas. Tā notiek ar Kreonu.

Kā ir būt Postažai?

Visiem lauvām, arī Postažai, ir acis, ar kurām var lie­liski novērtēt attālumu, tas nozīmē, ka viņi zina, kurā brīdī mesties virsū ātri skrienošam medījumam. Turklāt Postaža naktī redz tikpat labi kā dienā. Uzskata, ka viņa

naktī redz septiņreiz labāk nekā Hīlass. Tas noderēs, kad viņa būs lielāka, jo parasti viņa medīs tumsā.

Postažas dzirde ir visai līdzīga Hīlasa dzirdei, bet, tā kā viņa spēj grozīt ausis, Postaža labāk nekā Hīlass spēj noteikt, no kurienes nāk skaņa.

Oža ir ļoti nozīmīga visiem lauvām; tā nepieciešama, lai saostu medījumu, iezīmētu teritoriju un sazinātos ar citiem lauvām. Postažai sejā ir smaržas dziedzeri, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņai patīk berzēt pieri un vaigus pret Hīlasu lauvene iezīmē viņu. Otrs iemesls ir šāds: viņai, tāpat kā visiem lauvām, ārkārtīgi nozīmīga sajūta ir tauste. Berzēdamās pret zēnu, Postaža izturas pret Hīlasu kā mīļu bara locekli.

Vai Hīlass un Telamons pēc visa notikušā vēl kādreiz spēs būt draugi?

No vienas puses, šķiet, ka ne. Telamons taču ir viens no Vārnām, kas grib Hīlasu noķert! Taču, no otras puses, Hīlass un Telamons četrus gadus bija labākie draugi, un Telamons nav vainīgs, ka ir piedzimis kā Vārna, bet Hīlass nav vainīgs, ka piedzima kā ārpusnieks. Iedomājieties, ja tie būtu jūs…

Par trešo grāmatu es jums varu pateikt to, ka tās darbība risināsies Keftiu, kuru pēc Talakrejas uzsprāgšanas ir piemeklējis posts un kur Hīlasam un Pirrai būs jācīnās par izdzīvošanu tik smagi kā vēl nekad…

Mišela Peivere ir dzimusi 1960. gadā Malāvijā un trīs gadu vecumā pārcēlusies uz Angliju. Oksfordā apguvusi bioķīmiju, viņa kļuva par partneri kādā Sitijas juristu uzņēmumā, taču atteicās no tā, lai nodotos tikai rakstī­šanai. Lai izpētītu darbības vidi saviem stāstiem par dzīv­niekiem un seno pagātni, viņa ir devusies ceļojumos uz Arktiku, Vidusjūru un Ēģipti, peldējusi kopā ar delfīniem un zobenvaļiem, satikusi lāčus, mežakuiļus un vilkus. Viņa ir pasaulslavenās bestselleru sērijas “Tumšās senat­nes stāsti” autore; pēdējā šīs sērijas grāmata 2010. gadā ieguva Guardian Bērnu literatūras balvu.