Uguns sala

Pirra izdzirda sprādzienu, tupēdama uz klāja un mēģinādama nomierināt būrī tupošo Postažu.

Klintīs tupošās kaijas pacēlās spārnos, un airētāji šausmās iekliedzās. Jūzerrefs cieši saķēra savu amuletu ar aci un sāka skandēt lūgsnas ēģiptiešu dieviem. Pos­taža, kuru visu ceļu mocīja jūrasslimība, atglauda ausis un mēģināja sarauties pavisam maziņa.

Pirra noskatījās, kā pelnu mākonis lēni aptumšo Sauli un padara gaisu dzestru. Pat šeit, kur jau varēja redzēt Keftiu, Jūra bija duļķaina no pelniem. Sprādzienā nebūtu izdzīvojis neviens, kas atrastos Talakrejas tuvumā.

Jūzerrefs beidza lūgties un, pienācis klāt, nometās ceļos meitenei blakus.

-    Vai tas ir pasaules gals? viņa jautāja.

-     Nezinu. Bet mans tēvs bija rakstvedis un zināja dau­dzus Patiesības vārdus. Vienu teicienu es atceros: Es esmu pamales pavēlnieks. Es aptumšošu debesis un atšķiršos no cilvēces. Es jums rādīšu postu visā zemē…

Pirra žņaudzīja plaukstā savu zīmogakmeni un domāja par Hīlasu tai noplukušajā kuģelī, uz kura bija pārlieku daudz vergu. Vai viņš bija paguvis nokļūt dro­šībā, iekams Uguns Pavēlniece uzspridzināja Talakreju līdz pašām debesīm?

-    Tas zēns krastmalā, Jūzerrefs bilda. Vai tas bija tas pats, kuru tu satiki pērnvasar? Tas, kuru sauca Hīlass?

Pirra stīvi saslējās. Vairs nekad neizrunā viņa vārdu. Es viņu ienīstu.

-    Neienīsti vis.

-     Ienīstu gan. Tā viņa bija kliegusi, līdz galīgi aiz­smaka, tāpēc tai vajadzēja būt patiesībai. Es būtu varējusi būt tajā kuģī kopā ar viņu, meitene domāja. Ja nebūtu Hīlasa, es vēl aizvien būtu brīva.

Klājs krakšķēja un šūpojās, un Pirra skatījās, kā neno­vēršami tuvojas Keftiu. Viņa bija lūgusies, lai Jūzerrefs viņu izsēdina kaut kur krastā tālu no Dievietes Nama; tad viņai vismaz būtu kādas izredzes. Neved mani atpakaļ pie Jasasaras, viņa nekad vairs nelaidīs mani ārā. Es vairs nekad neredzēšu debesis!

Taču Jūzerrefs lēnprātīgais, laipnais Jūzerrefs bija palicis nelokāms. Pirra zināja, ka viņš tā rīkojas, ne jau lai glābtu savu ādu, bet tāpēc, ka, kā jau padevīgam ēģiptie­tim pienākas, Jūzerrefs ir pārliecināts: dievi grib, lai viņš pilda virspriesterienes gribu.

Pirra skatījās, kā jauneklis stumj būrī zivju gabaliņus Postažai, kura jau bija atguvusies tiktāl, ka tos apēda.

-       Piedod, ka nevaru tevi atbrīvot, mazā Saules meita, Jūzerrefs godbijīgi uzrunāja mazo lauvu, bet, kad mēs izkāpsim krastā, es tev uzbūvēšu lielu, skaistu būri. Tev būs daudz rotaļlietu, un tu katru dienu ēdīsi gaļu. Tevi godinās kā Sekmetas svēto radību.

Nepagriežot galvu, viņš uzrunāja Pirru: Zini, tas zēns tikai mēģināja tevi izglābt.

-    Es pati būtu varējusi izglābties! meitene dedzīgi atcirta. Es būtu varējusi atrast citu kuģi. Viņam tas izdevās.

-    Pārlādētu kuģi, kas pārāk dziļi iegula ūdenī. Varbūt viņš neizdzīvoja. Vai tu tiešām to vēlētos?

Pirra nikni paglūnēja un, pagriezusies sāņus, atsēja no kājas obsidiāna nazi un pacēla to gaisā. Vai redzi šo? To man uztaisīja viņš. Meitene aizmeta nazi pāri viļņiem. Tā. Tā es domāju par Hīlasu.

Jūzerrefs sarauca uzacis. Tas nebija gudri darīts. Tagad tev nav naža.

Pirra piecēlās kājās un aizgāja.

Man ir gan nazis, viņa klusībā atbildēja.

Jūzerrefs nezināja, ka tad, kad Pirra pēc nogruvuma izkārpījās ārā, viņa blakus Faraksa pa pusei apraktajai rokai kaut ko atrada.

Jūzerrefs nezināja, kas bija paslēpts tukšajā ūdens maisā, kas bija pārmests viņai pār plecu.

Ieslidinājusi roku tur iekšā, meitene pieskārās Koronosa dunča aukstajai, gludajai bronzai.

* * *

Hīlass lūkojās uz mākoni, kas izpletās debesīs kā milzīga roka, kura sniedzas uz dienvidiem uz Keftiu.

Zēns visu laiku acu priešā redzēja, kā Pirra stāvēja uz klāja un vējš plivināja matus viņai ap seju. Kā draudzene uz viņu glūnēja… Es tevi ienīstu! Es tevi ienīdīšu mūžīgi!

Pat šeit, tik tālu no Talakrejas, no gaisa krita pelni. Pirmīt Perifāss bija upurējis Zemes Drebinātājam kādu jūras putnu, un tas laikam palīdzēja, jo nu tālumā pie

apvāršņa parādījās neskaidra zemes līnija. Atbrīvotie vergi aizsmakušās balsīs uzgavilēja.

Perifāss pār cilvēkiem pilno klāju pienāca Hīlasam klāt. Viņš bija tikpat netīrs un tikpat izvārdzis no pārgu­ruma kā visi pārējie, taču brūnās acis omulīgi dzirkstīja.

-     Vai tev ir kāda nojausma, kur mēs esam? Hīlass pajautāja.

Perifāss papurināja galvu. To zina tikai dievi, bet mums tas vēl jānoskaidro.

Hīlass vilcinājās. Tu man kādreiz teici, ka esot no Mesēnijas.

-    Tā arī ir. Kāpēc tu par to ieminējies?

-     Mana māsa varbūt ir Mesēnijā. Viņai ir desmit gadu. Vai tu kaut ko biji dzirdējis par tādu meiteni?

Vīrieša seja sadrūma. Piedod, Blusa. Kaut es varētu tev atbildēt, ka dzirdēju par meiteni ar dzelteniem matiem un tikpat nežēlīgu seju kā viņas lielajam brālim. Bet es to nevaru. Zinu tikai to, ka Vārnas visus nenoķēra.

Hīlass cieši saknieba lūpas un pamāja ar galvu. Tātad viņš atkal bija turpat, kur bija sācis. Duncis bija pie Vār­nām, un Izi bija pazudusi. Mainījies bija tikai tas, ka viņš bija nolēmis gūstam Postažu un Pirru.

Perifāss uzsita zēnam pa plecu. Nenokar degunu, Blusa, vēl jau neesi pagalam.