Uguns sala

Hīlass stāvēja un mirkšķināja plakstus, pūloties izdabūt no acīm jūras ūdeni. Citu kuģu vairs nebija, un Talakreja kuru katru brīdi varēja uzsprāgt. Tev jāiet, viņš mudināja.

Meitene pagriezās pret viņu. Mēs atradīsim citu kuģi…

-     Kādu kuģi? Hīlass iebļāvās. Visi jau ir prom!

-    Es tev teicu, ka nekad neatgriezīšos!

-    Tā ir tava vienīgā iespēja! Zēns paķēra virvi, šļaka­tām šķīstot, aizsoļoja pie viņas un apmeta cilpu meitenei ap vidukli.

-    Ko tu dari? Pirra izmisīgi skrāpēja viņa rokas, bet Hīlass nelikās ne zinis un sasēja mezglu, ko viņa nevarēs atsiet. Velc! viņš uzsauca Jūzerrefam.

-   Tu nedrīksti tā darīti Pirra auroja. Bet Jūzerrefs jau ievilka viņu kuģī, ķepurojošos uzcēla uz klāja un pavēlēja kādam jūrniekam izmest vēl vienu virvi Hīlasam.

-    Tu arī! ēģiptietis skubināja.

Hīlass brida pakaļ virvei, taču keftiešu aizrētāji airēja no visa spēka un kuģis kustējās pārāk ātri, aizvelkot to pārāk tālu, lai aizsniegtu.

Aiz muguras atskanēja apdullinošs dārds, un Jūrā ievēlās vēl viens milzīgs klints gabals. Trieciens sacēla

milzu vilni, kas strauji tuvojās zēnam. Viņš kūleņu kūleņiem aizvirpuļoja pelēkajās duļķēs, nespēdams pat saprast, kur ir augša un kur leja. Kad viņš spļaudīdamies iznira, keftiešu kuģis jau bija tālu prom līcī.

Hīlass neveikli izbrida krastā. Tur vairs nekas nebija palicis, vien kāds pārbiedēts ēzelis un dažādas izkaisī­tas mantas. Nu jau vairs nebūs ilgi, zēns truli nodomāja.

Nākamajā brīdī viņš caur pelnu puteni ieraudzīja seklumā šūpojamies mazu, necilu kuģīti. Viņš redzēja uz klāja drūzmējamies izbēgušos vergus un Perifāsu, kurš noliecās pāri bortam. Meties peldus, Blusa! Ilgāk mēs vairs nevaram gaidīt!

Hīlass pēdējiem spēkiem ķepurojās turp, un tad jau daudzas rokas pasniedzās lejup un uzcēla viņu uz klāja.

Airētāji apgrieza kuģi otrādi un devās prom līcī; Hīlass izspraucās caur pūli līdz kuģa priekšgalam.

Keftiešu kuģis bija uzvilcis buras un steidzās prom pār pelnu pelēko Jūru. Pirra stāvēja kuģa pakaļgalā, viņas mati mežonīgi plīvoja un seja liesmoja dusmās.

-     Es tev teicu, ka nevaru atgriezties! viņa kliedza.

-     Es tevi ienīstu, Hīlas! Es tevi ienīdīšu mūžīgi!

39

Talakreja bija tālu prom, bet Jūra joprojām bija nemie­rīga un no debesīm vēl aizvien sniga pelni. Tie bija nokrā­sojuši pelēku visu pasauli: viļņus, buras un apklusušos, izbiedētos cilvēkus.

Kā rēgu kuģī, Telamons nodomāja.

Zēns skatījās, kā pelēlde airētāji airē pa pelēko Jūru. Pelēkais klājs bija lipīgs un notraipīts ar sarkanām asi­nīm: viņi bija upurējuši aunu, lai izlūgtos Debesu Tēvam un Zemes Drebinātājam drošu ceļu.

Telamonam bija nelabi no pārguruma, un ciska tai vietā, kur Pirra viņam bija iedūrusi, sūrstēja, bet, paska­toties uz savām rokām, kas stingri turējās pie borta, zēns sajuta spīvu lepnumu. Šīs pašas rokas bija izraku­šas viņus ar Faraksu no nogruvuma. Kalns bija mēģinājis viņus nogalināt, bet Telamons bija pretojies. Viņš bija saucis palīgā Niknos un tie bija atsaukušies.

Tie bija izglābuši viņu pašu un viņa radus. Un, kaut arī duncis bija pazudis, jau tas vien, ka Koronosa dzimtai bija izdevies izglābties ar veselu ādu, lika Telamonam domāt, ka tas nav gājis bojā Talakrejā. Un zēns juta, ka arī pārējie domā tāpat.

Dažus soļus tālāk kuģa pakaļgalā bija uzslieta nojume. Zem tās sēdēja Kreons, drūmi apcerēdams savu

raktuvju zaudējumu, Farakss asināja savu zobenu, bet Alekto ķemmēja no matiem pelnus. Koronoss lūkojās Jūrā ar tikpat neizdibināmu seju kā vienmēr. Telamons pirmo reizi sajuta, ka tie patiesi ir viņa radi.

Virsvadonis pagrieza galvu un ieskatījās Telamonam acīs; zēns palocījās, bet tad aizgāja nostāk. Vēl nebija pienācis laiks stāstīt vectēvam par to, ko viņš bija uzzi­nājis pēdējos mirkļos Talakrejā. Tas jāpatur pie sevis līdz brīdim, kad viņš zinās, kā to izmantot.

Hīlass bija dzīvs. Prombraucot Telamons bija viņu pamanījis krastā.

Viņā vārījās dusmas, bailes un sašutums. Taču viņš nejuta nekādu žēlumu par reiz bijušo draudzību. Tas bija labi. Nu tas viss bija galā.

Piepeši gluži ne no kurienes atbrāzās neganta auka, sašūpojot kuģi un pasviežot to atpakaļ. Austrumos nogranda apdullinošs rēciens. Ļaudis kliedza un rādīja uz turieni ar rokām, cieši satvēra savus amuletus un krita ceļos. Telamons kā apstulbis skatījās, kā pie apmales paceļas melns mākonis.

-    Tā bija Talakreja, Farakss noteica, nostājies viņam blakus.

-    Tas ir pasaules gals, novaidējās kāds airētājs.

-Ja tā, tad lai tā arī būtu, Farakss drūmi atsaucās.

Telamons uzmeta tēvocim apbrīnas pilnu skatienu.

Lūk, vīrs, kurš pasaules galam stājās pretī tāpat kā visam: ar zobenu rokā.

Jā, Telamons nodomāja. Tā tam jābūt.

Nu zēns atskārta, ka Niknie viņu nebija glābuši tāpat vien. Viņš nevis Kreons, nevis Farakss un pat ne pats Koronoss glābs savu dzimtu. Tieši viņš pakļaus Keftiu

un sagrābs savās rokās visu Akeju. Tieši viņš pacels savu klanu vēl nedzirdētos slavas augstumos.

Un nekāds ārpusnieks, nekāds kazu gans ar netīrām kājām nestāsies viņam ceļā.

* * *