Uguns sala

Pirra ķepurojās un spārdījās, bet Telamons bija pārāk spēcīgs. Meitene, šausmu pārņemta, noskatījās, kā Hīlass izmisīgi cenšas tikt atpakaļ uz klints. Viņa redzēja, kā Faraksa stāvs slejas zēnam pāri. Viņa dzirdēja tā salto balsi skāņi atbalsojamies pār Kalna pērkona grandiem:

-    Ja duncis būs rokā ārpusniekam, Koronosa dzimta degs… bet, ja duncis būs rokā Faraksam, tad degs pats ārpusnieks…

To pateicis, viņš smagi uzmina Hīlasam uz rokām.

-    Nēl Pirra vaimanāja.

Bet Hīlass bija nozudis.

37

Zēns krita cauri svelošiem, sarkaniem dūmiem, atsiz­damies pret klintīm un tverdams izciļņus, kas sadrupa rokās. Tad Kalns iebelza Hīlasam pa muguru un viņš vairs nekrita.

Gaiss bija melns un sīvi oda pēc pelniem. Hīlasa acis asaroja, un ik elpas vilciens sagādāja sāpes. Viņš jutās sadauzīts un saskrāpēts, bet pakustēties varēja.

Zēns klepodams apvēlās uz vēdera un pieslējās ceļos. Zeme zem plaukstām bija nemierīga un karsta. Kuru katru mirkli tā varēja pavērties un viņu aprīt. Mutuļojo­šus pelnu mākoņus caurdūra zibens šautras. Gaisā svelpa uguns lodes, dārdēdamas pret zemi turpat apkārt.

Izstiepis kaklu, Hīlass paraudzījās augšup uz krātera malu; tā atradās galvu reibinošā augstumā. Aiz muguras nepilnu divdesmit soļu attālumā cilājās sarkanais degošā ezera haoss. Zēnu karsēja tā izdvestā versme. Viņš dzir­dēja to burbuļojam kā biezu putru un redzēja izšļācamies šķidras uguns strūklas, kas caurauda tumsu žilbinoši sarkaniem pavedieniem un šļakstot atkrita atpakaļ krā­terī.

Ja kaut kas uzsprakstīsies Hīlasam, viņš būs pagalam.

Mijkrēslī zēns krātera pakājē saskatīja nelielu izde­džu kaudzīti un klupšus krišus devās turp. Uzkalniņš

nebija nekāds augstais, tomēr tā virsotnē smaka vairs nešķita tik kodīga.

Hīlasam par pārsteigumu, ap kaklu vēl aizvien bija lauvas nags, un tas viņu mazliet iedrošināja. Pie jostas viņš atrada auduma skrandu, ko Akastoss bija iedevis dunča slēpšanai. Zēns apsēja to ap muti un degunu, un elpot kļuva mazliet vieglāk.

Krātera siena ieslīpi tiecās augšup kā milzīga katla siena, taču, kad Hīlass sāka taustīties un meklēt izciļ­ņus, klints viņa rokās sadrupa. Viņš mēģināja atkal un atkal. Hīlasu pārņēma atklāsme viņš nespēs no šejienes izrāpties.

Vai tā tas beigsies? zēns neskaidri nodomāja. Vārnas paturēs dunci, un visi pūliņi būs veltīgi?

Tad viņš pāri degošajam ezeram pamanīja augonim līdzīgo izliekumu. Tas bija samilzis tik liels, ka blīda pār krātera malu kā kupris. Hīlass apjauta, ka duncis vairs nav svarīgs, jo tad, kad izcilnis sprāgs, tas nogalinās visu, kas atradās uz Talakrejas.

Lai cik dīvaini tas būtu, Hīlass nejuta bailes, tikai šķie­tami savādu mieru. Tagad, kad noticis pats ļaunākais, šausmas bija zudušas.

Zēns iedomājās par Zenu un Sikspārni, un Perifāsu, un visiem pārējiem vergiem. Par Hekabi un saliniekiem. Par Akastosu un Postažu, un Pirru. Viņā uzliesmoja dus­mas. Neviens no viņiem nebija pelnījis nāvi.

Hīlass pielēca kājās un grīļodamies izslējās uz savas izdedžu kaudzes. Kāpēc jāsoda mūs visi? viņš ieķēr­cās. Mēs neesam Vārnas! Mēs neko neizdarījām!

Kalns ierūcās, apspļaujot apkārt esošās klintis ar šķidru uguni.

-     Kas man par daļu? zēns uzkliedza. Es vienalga miršu!

Kalns ierēcās, un Hīlass rēca pretī. Es izdarīju visu, ko varēju! Es atdevu dziļos lokus grābējiem! Es izglābu Postažu tavu radību! Darīju, ko varēju, lai iznīcinātu dunci, bet tu mani apturēji, tu! Ko vēl tu gribi?

Uzplaiksnīja zibens, Kalns nodrebēja, un Hīlass nodo­māja, ka tās ir beigas.

Piepeši rēcieni pieldusa rūkoņā. Zibens apdzisa. Izcil­nis vairs nedūmoja.

Hīlass noslīga ceļos. Ko tu gribi?! viņš sauca.

Šķidrā uguns mitējās burbuļot un šļakstīties, bet nu Kalna degošā sirds sāka cilāties. Gaiss notrīsuļoja no nemirstīgā klātbūtnes.

No svelošā ezera pacēlās Uguns Pavēlniece.

* * *

Viņa tuvojās sprakstošā gaismas spozmē, un dievie­tes degošā ēna zvēroja Viņai aiz muguras. Plandošie mati meta uguns pavedienus, un Viņas seja bija briesmīgāka par tūkstoš Sauļu spīdumu.

Hīlass nometās ceļos uz sava pakalna un ar rokām aizspieda acis. Lūdzu, viņš izdvesa. Laid cilvēkus prom!

Dieviete pagriezās pret zēnu, un viņš sajuta Viņas skatiena neizturamo versmi. Un ko es tad dabūšu? Viņas vārdi atbalsojās zēnā kā meža ugunsgrēks.

Hīlass cieši satvēra savu lauvas nagu. Ņ-ņem mani, viņš izstomīja.

Zēnu apdvesa ugunīgi smiekli. Es jau esmu tevi paņē­musi.

-    Ļauj pārējiem tikt prom. Dod viņiem laiku!

Kaut ari Hilasa acis bija ciet, viņš juta, kā Viņa nolie­cas tam pāri; no Viņas pilēja uguns. Zēns neuzdrošinājās skatīties, bet domās redzēja, kā Viņas spožie mati laistās melnajā gaisā. Viņš sagaršoja rūgto elpu, dievietei pielie­coties viņam klāt. Hīlass ieldiedzās sāpēs, kad nokaitēts pirksts piedūrās viņa deniņiem.

Uguns dāvā… Pavēlniece čukstēja. Un uguns ņem…

* * *

Hīlasa domas spēji noskaidrojās. Vietā, kur Mirdzošā bija viņam pieskārusies, sūrstēja galva, taču Viņa bija prom. Atkal dārdēja pērkons un mākoņus durstīja zibeņi. Čūlājošais izaugums verda dūmus, un no ezera šļakstījās šķidra uguns.