Uguns sala

Beidzot zēns sasniedza Kaklu un apstādināja zirgu. Valdīja savāds klusums: sargi bija aizbēguši. Hīlass nolēca zemē, aptina grožus sev ap roku un pārmeklēja apmetni.

Viņš atrada ūdens maisu un kāri padzērās, ieliedams silē mazliet ūdens zirgam.

Viņš paklupa pār sargu, kas gulēja zemē; tam vēderā rēgojās naža spals viņu laikam bija nogalinājuši izmisīgā bēgšanas mēģinājuma laikā. Hīlass izrāva nazi, noslau­cīja asmeni mirušā tunikā un iebāza ieroci aiz jostas. Nebija laika veltīt uzmanību vīra sadusmotajam garam. Turp, kur viņam bija jādodas, nevarēs sekot pat rēgs.

Zēns aulekšiem devās uz krustcelēm; ceļā bija redza­mas zīmes, kas liecināja par bēgšanu, bet cilvēkus nema­nīja. Viņš prātoja, kur visi palikuši un vai viņš ir vienīgais, kas vēl palicis Talakrejā. Tad viņš pustumsā saskatīja no Kreona cietokšņa plūstam cilvēkus; citi bēga no raktu­vēm. Kur bija Postaža? Un Pirra? Vai Farakss nogalināja meiteni Kalnā vai ari paņēma līdzi?

Piepeši zeme ierēcās un šķērsām pāri takai atvērās robota līnija. Zirgs šausmās spalgi iezviedzās, nometa jātnieku un aizauļoja prom tumsā.

Hīlass sāpēs piecēlās kājās. Viena taka veda uz zieme­ļiem, tur noteikti bija ciems; ja viņš dosies turp, varbūt atradīs vietu kādā kuģī. Cita taka veda uz dienvidiem garām raktuvēm un lejup uz krastu. Ja Pirra vēl bija dzīva, Farakss viņu būtu vedis turp.

Zēns pārlēca pāri plaisai un devās uz dienvidiem.

* * *

Liedagā valdīja haoss. Zemes Drebinātājs dusmās bija atrāvis lielu gabalu rietumkrasta klinšu un iemetis to Jūrā. Smēdes kraujas vairs nebija; Hīlass cerēja, ka Akastoss ir paspējis izglābties.

Jūra bija duļķaina no pelniem, un pludmalē drūzmē­jās nokrituši klintsbluķi un šausmu pārņemti cilvēki, kas izmisīgi cerēja tikt uz kāda kuģa. Hīlass pamanīja līcī izbraucam trīs kuģus ar Vārnu karotājiem un netālu no krasta šūpojamies daudzas nelielas zvejas laivas. Vienā viņš pamanīja Hekabi; cieminieki laikam bija palīdzējuši visiem, kam vien varēja. Tālu Jūrā vīdēja lielisks kuģis ar piepūstām, melnām burām: Koronoss ar radiem glāba savu ādu un pameta pūli likteņa varā. Hīlass lūdzās, kaut viņi būtu paņēmuši līdzi Postažu.

Tālāk krastā kāds sauca: Blusa! Blusa! Šurp!

Seldumā zvalstījās noplucis kuģis ar izbēgušiem ver­giem, un no tā viņam māja Perifāss. Blusa! Steidzies!

-     Nevaru! Hīlass atkliedza. Man jāatrod Pirra!

-    Kas ir Pirra? Mēs nevaram gaidīt!

Hīlass aizjoņoja prom pa piekrasti, izvairīdamies no ratiem, ēzeļiem un ļaudīm. Pirras nekur nebija. Nāka­majā mirklī vējš pelnu mākonī izrāva plaisu un virs viņa slējās kuģis. Zēns izbrīnīts aplūkoja knābim līdzīgo priekšgalu un milzīgo, uzgleznoto aci. Ko te darīja keftiešu kuģis?

Uz klāja Hīlass pamanīja jaunekli ar skūtu galvu un melni krāsotām acīm, kurš kliedza uz airētājiem. Hīlass sazīmēja Pirras ēģiptiešu vergu Jūzerrefu, taču, kad viņš atvēra muti, lai tam uzsauktu, kāds uzskrēja viņam virsū, un zēns paklupa pār kasti.

Kastē kaut kas iekaucās. Tur iekšā bija Postaža: ar kājām gaisā, pārbijusies teju līdz nāvei, bet dzīva. Vārnas bija atnesuši mazo lauvu šurp, taču tad pametuši.

-     Es esmu klāt, Hīlass mierināja, apgriezdams būri pareizi un iebāzdams pirkstus caur režģi; mazā lauva

ņaudēja un izmisīgi mēģināja nolaizīt viņam roku. Tas esmu es, tagad viss būs labi, es tevi dabūšu laukā.

Taču, izvilcis nazi, lai dzīvnieku atbrīvotu, zēns saminstinājās. Ja viņš Postažu atbrīvos, tā aizšausies prom kā bulta, viņš viņu nemūžam nenoķers. Viņam būs tā jāpamet klīstam tepat, līdz Talakreja uzsprāgs.

Hīlass apjucis paskatījās uz keftiešu kuģi, tad atkal uz Postažu. Sirds sažņaudzās. Mazā lauva nesapratīs. Viņa domās, ka Hīlass viņu nolemj gūstam; tā arī bija, taču viņa vismaz paliks dzīva.

-    Jūzerref! zēns iekliedzās, ar Postažas būri iesteberējis seklumā.

Ēģiptietis viņu ieraudzīja, un viņam palika vaļā mute.

-     Kas tu esi?

-    Nav svarīgi! Hīlass izdvesa. Ņem! Viņš drebo­šām rokām pacēla būri. Viņu sauc Postaža! Pirra sacīja, ka tu pielūdz lauvas! Tev ir viņa jāizglābj!

-    Tu pazīsti Pirru? Kur viņa ir?

-     Ņem! Lūdzu!

Hīlass juta, kā būri izņem viņam no rokām, un ēģip­tietis uzcēla to uz klāja. Airi iekrakstējās, un kuģis attā­linājās, bet Hīlass palika stāvam, pelēkajam ūdenim mutuļojot viņam līdz viduklim un pelniem krītot lejup kā lielām asarām; viņš noskatījās, kā Postaža nevaldāmi plosās savā būrī. Mazās lauvas kaucieni dūrās zēnam sirdī. Kāpēc tu mani pamet?

-     Hīlas! viņam aiz muguras kāds iekliedzās.

Tur stāvēja Pirra. Viņai pār plecu nez kāpēc karājās ūdens maiss, meitene bija netīra, bet plats smaids rotāja visu seju. Nespēju noticēt, ka tu tiki laukā!

-     Un tu? zēns elsa. Kā tu tiki prom no Faraksa?

-    Sākās nogruvums, es…

-     Pirra! Jūzerrefs iekliedzās un pamāja airētājiem, lai mitējas airēt. Pirra ieraudzīja Jūzerrefu un keftiešu kuģi. Viņas seja saspringa.

Jūzerrefs kaut ko uzsauca keftiešu valodā un pameta meitenei virvi.

Virve iekrita ūdenī netālu no Pirras. Viņa papurināja galvu. Nē! Es nevaru atgriezties Keftiu!