Uguns sala

-   Tu to tikai izdomā! Telamons rēca. Tev tikai vaja­dzēja laiku, lai iznīcinātu dunci! Met to šurp!

Abi stāvēja viens otram pretī sarkani zvērojošajā gaismā. Kalns drebēja, un pelni krita lejup kā indīgs sniegs.

Telamons bija atjautīgs Hīlass pamanīja, kā preti­nieks viņu ar bultām bīda arvien tālāk no klintīm. Nu viņš jau bija pārāk tālu no krātera; ja tagad mēģinātu to mest, duncis tikai nokristu zemē un tam nekas neno­tiktu.

-    Es to izdarīšu, Telamons draudēja, nomērķēdams Hīlasam sirdī.

Hīlass satvēra ciešāk dunča spalu. Dažus soļus tālāk pa kreisi bija akmeņu krāvums, aiz kura varbūt izdotos paslēpties, un tur varbūt arī bija ceļš uz krātera malu.

-    Nē, zēns sacīja.

Telamona uzvilktā bulta notrīsēja. Hllas! Pamet man dunci! Runātāja vaibsti bija apņēmīgi, bet balss dre­bēja. Tas pieder mums! Ar tevi tam nav nekāda sakara!

-    Un ar Izi? Un ar Škicu? Un ar visiem tiem ārpusnieldem, ko Vārnas ir nokāvuši? Viņi ir ļauni, Telamon. Šeit tam pienāks gals!

Telamona seja saspringa. Viņi ir mani radi! Bulta iespindzās tai pašā mirkli, kad Hīlass metās aiz klintīm, un zēns dzirdēja to atsitamies pret akmeni vien plaukstas platuma attālumā viņam aiz muguras.

-     Gļēvulis! Telamons iebļāvās. Nāc ārā un cīnies!

Hīlass drudžaini ierausās starp klintīm. Viņš pama­nīja spraugu. Tā bija pārāk šaura, tur nevarēs tikt cauri…

-    Hīlas, augšā! no kādas neredzamas vietas uzsauca Pirra.

Zēns pameta skatienu augšup un ieraudzīja, ka Tela­mons ir notupies uz klints un sniedzas bultu makā pēc kārtējās bultas. Hīlass pagriezās, sāniski izspraucās caur spraugu otrā pusē un tur nokrita uz ceļiem.

Aiz muguras atskanēja būkšķis. Telamons bija nolēcis zemē. Priekšā slējās vēl citas dūmos tītas klintis. Hīlass pietrūkās kājās, un tai pašā brīdī sejā iecirtās karsti izga­rojumi, ieskaujot viņu Kalna smacējošajā elpā. Viņš dzir­dēja Telamonu klepojam. Pēc tam dūmi mazliet izklīda, un Hīlass turpat aiz klintīm ieraudzīja pulsējošo, sarkano bezdibeni. Viņš atvēzējās…

-    Nē! Telamons iekliedzās.

…Hīlass no visa spēka meta dunci.

Laiks it kā apstājās, duncis nozibēja pāri klintīm, aiz­ķerdams pēdējo… un nošķindējis palika guļam uz malas.

Hīlass neticīgi skatījās.

Telamonam palika vaļā mute.

Koronosa duncis neļāvās iznīcināties.

Krauja stāvus tiecās lejup līdz vietai, kur tas gulēja uz radzes, kas kā aizlūzis ilknis rēgojās virs krātera. Hīlass devās turp, oļiem zem viņa kājām ripojot prom un krītot degošajā ezerā tālu lejā.

Kāda roka sagrāba viņu aiz pleca un parāva atpakaļ. Hīlass ar būkšķi nokrita zemē, un Telamons uzmetās viņam virsū, ar savu svaru aizsitot elpu. Hīlass mēģi­nāja izķepuroties, bet Telamons bija pārāk stiprs. Viņš saķēra Hīlasa matus vienā rokā un ar otru izvilka savu nazi. Hīlass ar abām rokām saķēra pretinieka plaukstas locītavu un pūlējās atgrūst smaili no savas rīkles. Tā nenovēršami tuvojās. Pārcilvēcīgā sasprindzinājumā Hīlass ar kājām sametās sāniski, nogāza Telamonu nost un izsita nazi tam no rokas. Ierocis grabēdams aizslīdēja pār akmeņiem, un Telamons klupa tam pakaļ, bet Hīlass saķēra viņu aiz garajām cirtām un aizvilka tur, kur nazis palika neaizsniedzams.

Neatlaizdams Telamona matus, Hīlass trieca pre­tinieka galvu pret zemi, bet Telamons iespieda īkšķus viņam rīklē, neļaujot paelpot. Hīlass skrāpēja viņa rokas. Telamons ar celi iebelza Hīlasam pa vēderu, apmeta viņu otrādi un ar ceļiem piespieda augšdelmus. Hīlass juta, kā tvēriens pie rīkles kļūst ciešāks. Acu priekšā zibēja melni punkti, mutē bira karsti pelni, viss satumsa…

Telamons sāpēs iekaucās un novēlās nost no viņa krūtīm.

Pirra redzēja, kā Hīlasa krūtis smagi cilājas, ievelkot gaisu. Viņa redzēja, kā Telamons neticībā saķer cisku; viņa pati steigšus parāpās nost.

Meitene paklupa un gandrīz nometa viņa nazi zemē. Galva joprojām reiba no pirmīt saņemtā belziena, bet, ja izdotos gana ilgi novērst Telamona uzmanību, Hīlass varbūt tiktu līdz duncim.

-     Un tu sevi sauc par karotāju? viņa irdza. Par tādu adatas dūrienu kviec kā skuķis?

Telamons joprojām tupēja uz ceļiem; viņš sagrīļojās. Starp stilbam piespiestajiem pirkstiem sīkām straumī­tēm tecēja asinis. Zēns sāpēs samiedza acis un paskatījās uz Pirru un pēc tam uz Hīlasu, kurš devās lejā pie dunča.

-     Gļēvulis! Pirra zobojās, vicinādama Telamonam sejā viņa nazi.

Pēkšņi viņš sastinga. Pirra atskatījās. Vārdi pamira viņai rīklē.

No mutuļojošajiem dūmiem iznira kāds vīrs karotājs melnās jēlādas bruņās. Farakss veikli kā lūsis noskrēja lejā pa klintīm, ar vienu rokas vēzienu pagrūda Hīlasu malā un paķēra no bezdibeņa malas dunci.

Hīlass zaudēja līdzsvaru un noslīdēja no klints.

Pirra metās viņam palīgā, bet Telamons viņu saķēra un parāva atpakaļ.

Farakss triumfējoši pacēla Koronosa dunci; asmens gailošajā gaismā sarkani iezvīļojās. Hīlass viņam pie kājām izmisīgi turējās pie malas.

-    Nogalini viņu, Faraks! Telamons kliedza. Viņš ir tas ārpusnieks no pareģojuma!