Uguns sala

Zirgs kāpās sāņus un bolīja acis, tomēr zēnam izdevās atkal uzkāpt tam mugurā. Tai pašā brīdī, kad viņš uzvilka sev pakaļ Pirru, zeme nodrebēja un obsidiāna taka sāka cilāties kā čūska. Zirgs saslējās pakaļkājās, nometa abus jātniekus un aizauļoja tumsā.

Hīlass uzrausās kājās un ieraudzīja, ka Pirra berzē elkoni. Viss kārtībā?

Meitene pamāja ar galvu. Vai tev vēl ir duncis?

Zēns cieši satvēra spalu.

Rūkoņa mitējās. No virsotnes plūstošie dūmi mazliet izklīda, un iestājās savāds miers. Kalns aizturēja elpu.

Obsidiāna taka gāja tieši cauri biezoknim, pada­rot kāpienu daudz vieglāku, un bērni iznāca virspus brikšņiem ātrāk, nekā bija gaidījuši. Hīlass paskatī­jās apkārt dīvainā, sarkanīgā atspīduma izgaismotajā

ainavā. Nekur nebija ne dzelteni aprepušu klinšu, ne šņācošu plaisu. Šī Kalna daļa bija pilnīgi mainījusies.

-    Kur viņi ir palikuši? Pirra apjuka.

Hīlass pakratīja galvu. Uguns gari bija aizbēguši. Pirras acīs viņš ieraudzīja atspoguļojamies paša bailes. Ja nu viņi nevienu neatrod?

Meitene asi pamāja ar galvu uz virsotni. Augstāk to bija daudz.

Zēns neatbildēja. Kas tā par pakšķēšanu? Kaut kas krita no debesīm klusi un mīksti kā pelēks sniegs. Bet tas bija karsts.

Pirra ieklepojās. Meitenes tumšos matus izraibināja pelēki plankumi. Hīlass noņēma viņai no pleca pārslu.

-     Tie ir pelni, viņš sacīja.

Pirra pamāja, lai viņš klusē.

Hīlass līdz ar pelnu krišanu sadzirdēja to pašu, ko bija saklausījusi Pirra. Uz obsidiāna klaudzēja daudzi pakavi. Vārnas.

Bērni skriešus devās augšup, taču drīz vien nonāca strupceļā. Taku bija aprakusi lavīna. Augstāk savādajā, sarkanajā gaismā zvīļoja kraujas melnu klinšu nogāzes.

-    Būs jākāpj, Hīlass nomurmināja.

Zēns bija tikko sācis ceļu augšā, kad Pirra parāva viņu sāņus. Nākamajā acumirklī no kalna atlūza milzīga akmens plātne un pārslīdēja pāri tai vietai, kur viņš vēl nupat bija stāvējis.

Abi noskatījās, kā klintsbluķis ietriecas brikšņos un izjūk, uzjundot putekļu mākoņus.

Pirra atlauza gabaliņu no nogāzes un pārsteidzoši viegli sadrupināja to pirkstos. Tas nav akmens, meitene vīlusies sacīja. Tās ir smiltis. Kā lai mēs kāpjam pa smiltīm?

Hīlass izstiepa kaklu. Ja nogāze sagrūs viņiem zem kājām, viņus apraks dzīvus vai arī kūleņu kūleņiem noraus lejā līdzenumā. Bet pakavu duna tuvojās. Būs jāmēģina, viņš izlēma.

Viņi pašķīrās, lai vienuviet nebūtu tik liels svars. Hīlass spēra soli uz augšu. Kāja iegrima un paslīdēja; lejup šņākdama nogāzās smilšu straume. Hīlass nogai­dīja, līdz tā apsīka, un mēģināja vēlreiz. Šoreiz izdevās pakāpties mazliet augstāk. Pēdas visu laiku stiga smil­tīs un slīdēja, un kāpiens bija lēns kā ļaunā sapnī. Zēns pamanīja no smiltīm rēgojamies klintsbluķi un uzrāpās uz tā. Viņš redzēja, ka Pirra rīkojas tāpat. No akmens zēns sāniski virzījās uz laukumiņu, kur pamats izskatī­jās stingrāks… Pelni turpināja krist, izraibinot nogāzes nedzīvi pelēkiem plankumiem.

Beidzot zēns sasniedza cietu klints malu. Viņš uzrā­pās virsū un elsodams palika tur guļam. Pirra arī bija turpat un tupēja uz ceļiem gabaliņu tālāk. Viņi atkal bija uz obsidiāna takas.

Bet kur bija uguns gari?

-     Nu jau vairs nevar būt necik tālu, Pirra izdvesa.

Bērni vēl nebija necik tālu tikuši, kad taka spēji izbei­dzās. Viņi bija nonākuši virsotnē, tikai tā vairs nebija šaura kā naža asmens, bet desmit soļu plata, un visur slējās milzīgi, melni, izlūzušiem zobiem līdzīgi klintsbluķi. Ielū­kojies kādā spraugā starp tiem, Hīlass pamanīja krātera tālāko malu un uzblīdušo joslu. Tā bija samilzusi milzu čūlā un verda dūmus. Kad tā plīsīs, Talakrejai būs beigas.

-     Kur ir uguns gari? Pirra iesaucās.

Hīlass mēģināja atbildēt, bet rīkle bija izkaltusi. Starp milzīgajiem zobiem viņš varēja ielūkoties krāterī, un

tas vairs nelīdzinājās salta, pelēka akmens katlam, bet dvesa apžilbinoši sarkanu versmi. Zēns juta karstumu un redzēja, kā tur iekšā viss cilājas un šūpojas, apšļakstot malas ar šķidru uguni.

Kalna tukšā sirds bija pārvērtusies uguns ezerā.

* * *

Pirra nostājās Hīlasam blakus, un zēns dzirdēja, kā šņākuļo viņas elpa. Met iekšā, draudzene sacīja.

-     Aizmirsti par uguns gariem, Pavēlniece to iznīcinās!

Viņai bija taisnība. Taču vispirms Hīlasam bija jāno­kļūst krātera malā, bet, lai to paveiktu, vajadzēja atrast ceļu cauri milzīgajiem zobiem.

Tie bija saspiedušies pārlieku cieši; zēns netika cauri.

-     Varbūt es to varu izdarīt no šejienes, viņš sacīja un izvilka dunci no maksts. Ja viņš metīs no visa spēka, varbūt tas pārlidos klintīm pāri.

Pirra aiz muguras iekliedzās.

Hīlass pameta skatienu pāri plecam, bet meitenes tur vairs nebija.

-     Nekusties! kāda balss uzsauca.

Telamons stāvēja piecu soļu attālumā, un viņam rokās bija uzvilkts loks. Viena kustība, viņš draudēja, un tu būsi pagalam.

3 6

-    Kur Pirra? Hīlass iekliedzās.

Bulta iedūrās zemē pie viņa kājām, piespiežot atlēkt sāņus. Es turēju tev doto vārdu! Telamons auroja.

-    Laiva bija sagatavota!

-    Es arī būtu aizbraucis, bet man bija tevi jābrīdina viņš dzīrās tevi nogalināt!

Zemē ietriecās nākamā bulta. Hīlass vēlreiz palēca sāņus.