Uguns sala

-    Teiksim vienkārši tā Akastoss ir labāks zaglis, nekā bijām domājuši. Hekabi uz Kalnu? Tā mums ir jārīkojas, vai ne? Mums jāatrod uguns gara midzenis un jāiemet duncis tur iekšā, un tad Uguns Pavēlniece to iznīcinās.

Hekabi saķēra zēna plaukstas locītavu. Un tas ir jāizdara tev.

-    Protams, Pirra piebalsoja. Nazis ir rokā ārpusniekam, un Koronosa dzimta deg…

-    Un tad beidzot, Hekabi pabeidza, Talakreja būs brīva.

Hīlass uzmeta skatienu dūrē iežņaugtajam duncim. Zēnam nepatika, kā viss risinās. Viņu stumdīja un grūs­tīja spēki, ko viņš nespēja izprast.

Zvaigžņu gaismā zēns saskatīja ap Kreona cietoksni paceļamies un uztraukti ķērkājam lielus vārnu pulkus.

Viņam bija nelāga nojauta, ka ari šie putni kaut kādā veidā ir ar visu saistīti. Bet kā? Ko viņš bija palaidis garām?

-Jāpasteidzas, skubināja Hekabi. Nevar zināt, kad viņi pamanīs, ka dunča vairs nav.

Pirra uzsita knipi. Zirgi! Tie tur pie Kakla. Ja mēs varētu kādu nozagt…

Hīlass nekustējās. Viņš vēroja kaijas un vārnas, kas laidelējās apkārt, aizsedzot zvaigznes.

-     Hīlas? Pirra jautāja. Kas ir?

Zēns iedomājās par visiem zvēriem, kas uzvedās pavi­sam savādi: pelēm, kas bēga no dziļākajiem lokiem, put­niem, kuriem vajadzētu gulēt, bet kuri negulēja, vardēm, kas bija pazudušas no dīķiem. Sapnī Izi bija mēģinājusi viņu brīdināt. Kur ir vardes, Hīlas? Kur ir vardes?

Viņš iedomājās par asinīm, kas izšļācās no Akastosa pietūkušā īkšķa, un par izdegušo joslu uz Kalna, kas izspiedās uz āru tā, it kā kaut kas gribētu tikt laukā…

Viņš zināja. Kreons bija ieracies pārāk dziļi, un Uguns Pavēlniece bija sadusmota vairāk, nekā kāds spētu iztē­loties.

Zēns pagriezās pret Pirru. Tā uzsprāgs.

-    Kas tad? Pirra nesaprata.

-    Talakreja.

35

-     Nav tiesa, Hekabi spīvi pretojās. Kalns ir dus­mojies jau agrāk, bet Viņa nemūžam neiznīcinātu Pašas ļaudis! Zintniece stāvēja, cieši sakrustojusi rokas, it kā negribētu laist sev klāt šausminošās aizdomas, ka Hīlasam varētu izrādīties taisnība.

Pirrai sievietes bija žēl līdz sirds dziļumiem, jo viņa zināja, ka Hīlasam tiešām ir taisnība. Sarkanā upe aprij Talakreju, meitene bilda.

Zēns uzmeta viņai skatienu.

-     Nupat atcerējos. Hekabi tā sacīja toreiz, kad bija transā.

-    Transā es sarunāju visu ko, Hekabi izspļāva, bet tas nenozīmē, ka tā ir patiesība! Mēs pazīstam Uguns Pavēlnieci, mēs viņu pielūdzam jau tūkstošiem gadu!

-     Vārnas ne, Hīlass iejaucās un žigli izstāstīja par nemieru, ko bija novērojis raktuvēs mītošajos zvēros. Kad viņa par to tikai paraustīja plecus, viņš aprakstīja izcilni kalna kamiesī.

To dzirdot, Hekabi dūša sašļuka papēžos. Viņa kratīja galvu, taču Pirra redzēja, ka viņa ir aptvērusi patiesību.

-     Hekabi, Pirra viņu uzrunāja. Tavai tautai tevi vajag vairāk nekā jebkad.

Zintniece apstulbusi vērās meitenē.

-      Dodies uz savu ciemu, sacīja Hīlass. Brīdini viņus, brīdini raktuvju vergus. Saki, lai viņi dodas prom no salas! Tad viņš uzrunāja Pirru: Tu arī ej viņai līdzi.

-     Nē! Es nākšu tev līdzi, tu nevari to paveikt viens.

-    Varu gan, tev nav nekādas jēgas palikt.

-     Hīlas, ja mēs atradīsim kaut vienu no tām uguns plaisām un iemetīsim tur dunci, mēs varam paspēt atgriezties ciemā, iekams aizbrauks pēdējā laiva!

-    Es jau teicu, ka tev nav jēgas palikt…

-     Bet es teicu, ka ir gan, jo tu nezini ceļu uz ciemu.

Zēns košļāja lūpu. Nāc, mēs velti šķiežam laiku.

* * *

Kalns izverda dūmu stabus, kas pacēlās pāri līdzenu­mam. Tumsu pāršķēla zibens šautras. Zirgs iezviedzās un gandrīz nometa bērnus no muguras.

Hīlass stingri saķēra saujās krēpes un iespieda papē­žus dzīvniekam sānos. Viņš saoda zirga šausmas un juta, kā Pirra cieši turas viņam pie vidukļa. Zēns sasprindzi­nāja dzirdi, ieklausoties, vai aiz muguras neatskanēs pakavu duna. Pagaidām neko nedzirdēja.

Parādot Akastosa zīmogu un stāstot, ka viņi upurē­šot Kalnam, Pirrai bija izdevies pierunāt sargus palaist viņu garām; kamēr meitene novērsa to uzmanību, Hīlass iezagās aplokā un nozaga zirgu. Tagad tā pakavi šķīla dzirkstis no obsidiāna takas, dzīvnieks traucās pāri līdze­numam un Kalns apbrīnojami ātri tuvojās.

Bērni sasniedza brikšņus un nolēca zemē, lai zirgs varētu atvilkt elpu. Pirra bija pierunājusi sargus iedot viņai ūdens maisu, un abi padzērās, taču, kad meitene

ielēja mazliet ūdens Hīlasa saujās, lai piedāvātu zirgam, tas izrādījās pārāk nobijies, lai dzertu.

-     Nu jau vairs nav tālu, zēns sacīja un noglāstīja dzīvnieka kaklu.

Uzplaiksnīja zibens, un nogranda pērkons. Hīlass un Pirra pārmija skatienus. Uguns Pavēlniece bija pamodi­nājusi Zemes Drebinātāju, un nu viņa sauca arī Debesu Tēvu, pavēlot saviem nemirstīgajiem brāļiem palīdzēt cīņā ar Niknajiem un atbrīvot viņu no šiem mirstīgajiem iznireļiem, kas grauzās viņas iekšās.

No vietas, kur stāvēja bērni, Kalna sāni izskatījās satumsuši; tur melnēja biezie irbuleņu ceri. Pirra norā­dīja uz ēnainu klintsradzi tieši virs brikšņiem. Tās klin­tis es atceros vai tieši aiz tām nebija uguns gari?

-     Tas labi, Hīlass nopriecājās, tie ir tuvāk, nekā biju domājis.