Uguns sala

-    Kāpēc? Farakss noprasīja. Viņš bija pacēlis šķirsta vāku un acīmredzami dedzīgi vēlējās likt lietā dunci.

-     Tā… tā pieder Kreonam, Hīlass stomījās. To atrada uz viņa zemes.

Kreonam iegailējās acis, bet Farakss sarauca pieri.

-    Un tad?

Hīlass ātri domāja. Tāpēc lauvai ir jāpaliek dzīvai, jo Koronosa dzimta kļūs spēcīgāka tāpat, kā lauva augs un pieņemsies spēkā. Tā būs kā Mikēnu Lauva, tikai diže­nāka.

Tas Kreonam patika. Viņš uzmeta brālim triumfējošu skatienu.

-    Turklāt tā ir mātīte, sausi piebilda Alekto, tātad ir labāka medniece par tēviņu.

Koronoss piecēlās un deva Faraksam zīmi, lai aizver šķirstu. Lauva dzīvos, virsvadonis izlēma.

Hīlass kā pa miglu skatījās, kā virsvadonis atstāj kambari un viņam seko pārējie; Farakss nesa šķirstu, bet

vergi steidzās pakaļ ar Postažas būri. Hīlass redzēja, kā mazā lauva velti mēģina pagriezt galvu un paturēt viņu redzeslokā. Nākamajā brīdī viņa jau bija prom un Akastoss izvilka zēnu gaitenī.

* * *

Bija jau gandrīz pusnakts. Hīlass pielika soli. Nogāzē bija tumšs, tikai šur tur atspīdēja sardzes ugunskuri, un sargi palaida viņu garām, jo viņš bija kalēja vergs.

Bet kur bija kalējs?

Kad viņi iznāca no cietokšņa, Akastoss vēl bija tur­pat. Tad Hekabi paziņoja, ka nekur neiešot bez savas ver­dzenes, un tikām strīdējās ar sargiem, kamēr izveda Pirru meitene bija satraukta, bet nekas ļauns ar viņu nebija noticis. Pēc tam viņi tumsā nokāpa lejā un Hekabi un Pirra piepeši nogriezās uz ciemu, bet Hīlass palika viens Akastoss bija nozudis.

Vējš gaudodams brāzās pāri nogāzei un kratīja ērk­šķainā koka zarus. Smēdes durvis bija līdz kājai vaļā, un no tām krita dzeltena gaismas strēle. Hīlass ieraudzīja zemē Postažas ķepu nospiedumus un iemīļoto bumbiņu. Zēnam aizžņaudzās rīkle.

Akastoss sēdēja uz soliņa pie kalves un rāmi asināja uz galodas nazi. Viņš bija iegrimis darbā un nepacēla galvu, kad Hīlass pienāca klāt.

-    Kāpēc? Hīlass uzkliedza.

Akastoss nopūtās. Piedod, Blusa. Man vajadzēja novērst viņu uzmanību.

-     Bet to grasījās darīt HekabU

-     Tu domā, ka viņus apmuļķotu kaut kādas trakās lēkme? Kalējs pacēla nazi un nopētīja to ar samiegtām

acīm. Pateicoties tev, viss izdevās vēl labāk, nekā biju cerējis. Tu ātri domā, Blusa, tas tiešām ir iespaidīgi. Tas, ko tu pateici, izglāba tai lauvai dzīvību.

-    Bet tevis dēļ viņai būs nožēlojama dzīve tajā bries­mīgajā vietā!

-     Labāk tā nekā vispār nedzīvot.

-     Vai tas ir viss, kas tev sakāms? Hīlasam gribē­jās plosīties un kliegt, un kauties darīt kaut ko, tikai nestāvēt dīki un neskatīties, kā Akastoss gariem, drošiem vilcieniem rāmi glauž asmeni pret galodu.

-     Piedod, Akastoss bilda, bet esmu gaidījis pārāk ilgi, lai ļautu žēlumam stāties savā ceļā.

-    Vai tad tev viss ir vienalga? Vai tad tev pat nav sva­rīgi tas, ka nevarēji nozagt savu dārgo dunci?

Akastoss neatbildēja.

Hīlass atvēra muti, lai viņu norātu, bet tad aizvēra to atkal ciet. Viņš pamanīja, kā uguns sarkani atspīd uz bronzas naža Akastosa rokās. Viņš ieraudzīja naža plato rokassargu un spēcīgo, taisno muguru, kas izbeidzās nāvējošā smailē. Viņš saskatīja uz asmens trīs kniedes un asmenī iegravēto, četrās daļās sadalīto apli. Ratu ritenis, kam jāsaspiež Koronosa dzimtas ienaidnieki.

-    Tu to nozagi, zēns sacīja.

Akastoss uzmeta viņam žiglu skatienu.

-     Bet… es to redzēju šķirstā. Es redzēju, kā Farakss aizver vāku un paņem šķirstu līdzi.

-    Tu redzēji kaut kādu dunci, Akastoss sacīja.

Viss kļuva skaidrs.

-    Tu uztaisīji kopiju, Hīlass apķērās. Tu tos samai­nīji vietām. Domas atgriezās tai brīdī, kad vergi atse­dza Postažas būri. Akastoss bija atkāpies ēnās, un pēcāk

Hīlass viņu vairs nebija redzējis. Vārnas ari ne. Visi skatī­jās uz Postažu. Bet… ieejot cietoksnī, mūs pārmeklēja. Kā tu dabūji to nazi garām sargiem?

Akastoss nošņaukājās. Es šo to zinu par ieroču kontrabandu. Atšķirībā no tiem stulbeņiem pie vārtiem.

Ārā ērkšķu kokā vaidēja vējš. Hīlasam šķita, ka viņš tālumā dzird pakavu dunu.

Akastoss sadzirdēja to pašu. Viņš satvēra dunci, bez skaņas pielavījās pie durvīm un ieņēma vietu aiz tām. Viņš vairs nebija kalējs, bet karotājs, kas apmācīts noga­lināt.

Pakavu kliksti tuvojās. Tas noteikti bija Telamons.

Arī Akastoss modri ieklausījās.

Hīlasam kļuva auksti.

Es pirms nāves nozvērējos paveikt divus darbus, Akas­toss bija viņam sacījis. Iznīcināt Koronosa dunci un nomie­rināt brāļa garu.

Kā var nomierināt rēgu? Hīlass bija jautājis.

Iebarojot tam atriebes asinis.

Atriebes asinis.

Augstdzimuša Vārnas asinis.

-     Nē, Hīlass ierunājās. Es tev neļaušu nogalināt Telamonu.

* * *

-    Viņš ir Koronosa mazēls, Akastoss sacīja.

-    Viņš bija mans draugs.

-    Viņš ir Vārna.

Hīlass stingri nostājās durvīs. Es tev neļaušu viņu nogalināt.

-     Nestājies man ceļā, Blusa. Es negribu nodarīt tev pāri.

Hllass nepakustējās. Viņam nebija ieroču, tos bija atņēmuši Vārnas, bet Akastosam bija duncis, turklāt viņš bija pieaudzis vīrietis un divreiz lielāks par Hīlasu.

-    Nost no ceļa, Blusa, kalējs sacīja ar savādi lūdzošu pieskaņu balsī. Nepiespied mani to darīt!