Uguns sala

Ap trijkāji riņķoja rēgaina sieviete; viņa mērca pirk­stus nelielā kristāla bļodiņā un šļakstīja uz oglēm eļļu. Sievietes seju Hīlass neredzēja, taču pēc Pirras apraksta sprieda, ka tā varētu būt Alekto. Viņa bija ģērbusies tērpā no savāda, vizoša auduma, tik smalka kā zirnekļa tīmek­lis. Ap plaukstu locītavām un potītēm šķindēja zelta rotas, un matos spīguļoja diadēma ar zelta smailēm.

Blakus trijkājim tupēja kāds karotājs; viņš uzdūra uz iesma gaļas gabalus no zemē sakrautas kaudzes un izkārtoja tos uz oglēm. Tas noteikti bija Farakss. Viņam mugurā bija vienkārša tunika un pār krūtīm stiepās knie­dēm rotāta zobena siksna, taču gaļas uzduršanai viņš izmantoja nevis zobenu, bet Koronosa dunci. Hīlass to pazina pat tumsā. Viņš juta dunča aicinājumu un dzir­dēja, kā blakus stāvošais Akastoss spēji ierauj elpu.

No krēslas iznira trešais stāvs. Kreons bija izgrezno­jies sarkanā vilnas apmetnī un uz galvas uzlicis kalta zelta stīpu, bet šķita, ka viņš nejūtas īsti labi; seja spīdēja sviedros. Vai tā ir tā uguns? viņš strupi noprasīja.

-    Jā, kungs, Hekabi atsaucās.

-     Lai nu tas izdotos! Viņš spēji pameta ar galvu Akastosam, kurš izbēra trijkājī gailošās ogles. Eļļas izmērcētās ogles aizdegās, un šaudīgajā gaismā Vārnu ēnas pacēlās pie griestu sijām.

Alekto apmeta loku Akastosam un Hīlasam; uzvēdīja salda smarža, kas sajaucās ar skāņu pelnu dvaku. Kāpēc kalējam ir maska? viņa salti jautāja. Alekto bija jauna un tik skaista, ka Hīlass tik tikko spēja uz viņu paskatī­ties, taču lielās, tumšās acis bija neizteiksmīgas kā mar­morā izkalti caurumi.

Akastoss iebikstīja zēnam ribās.

-    T-tas bija nelaimes gadījums smēdē, Hīlass izstomīja. Rētas ir pārāk drausmīgas, lai uz tām skatītos.

Alekto noskurinājās. Aizvāciet viņu no manām acīm, man riebj neglītais.

-    Kalējs paliks, ieņurdējās Kreons.

-    Vai viņš pats nevar parunāt? Farakss jautāja, pie­celdamies kājās.

-     Ug-uguns apdedzināja viņam rīkli, Hīlass sacīja.

-    Man jārunā viņa vietā.

Farakss klusēdams noklausījās zēna sacītajā. Viņš bija kalsnāks par brāli un daudz biedējošāks. Viņa skatienam piemita savāds nekustīgums, un brīvā roka bija pa pusei savilkta dūrē, it kā turot neredzamu ieroci.

-     Kāpēc te ir zintniece? Alekto sarauktām uzacīm prasīja.

-    Man viņu vajag, lai nolasītu dūmus, Kreons atcirta.

-    Man jāzina, vai viss būs izdevies. Citiem vārdiem sakot, Alekto, viņa ir te, jo man tā gribas.

Māsa viņam ākstīgi palocījās. Cik viedi, viņa nomurmināja.

Kreons nikni paglūnēja uz Alekto, un Farakss īsi, rejoši iesmējās. Viņš bija notīrījis dunci ar salmiem un nu ielika to šaurajā tumša koka šķirstiņā, kas stāvēja uz sola aiz trijkāja. Vīrieša roka kavējās uz vāka, it kā viņš gribētu pievākt dunci sev.

Telamons aši ieskrēja telpā un nomurmināja atvai­nošanos.

-    Tu kavējies, Kreons uzrūca.

Telamons ieraudzīja Hīlasu un novērsās. Piedod, tēvoc, viņš vēlreiz atvainojās.

-    Viņš bija ar verdzeni, zobojās Alekto. Tādu kārnu skuķi ar rētu. Tev nu gan ir gaume, brāļadēli

Pirra, Hīlass nodomāja. Viņš uzmeta Telamonam saniknotu skatienu, bet tas tikai viegli papurināja galvu. Ko gan tas nozīmēja?

-    Un vai mūsu brāļadēls mums pievienosies dzīrēs? Farakss ierunājās ar nepatīkamu pieskaņu balsī.

-     Šaubos, Alekto atsaucās, priecādamās par Telamona mulsumu. Viņš ir tikai puika, viņš nepanes stipru gaļu.

Stipru gaļu, Hīlass nodomāja. Ko viņi tur bija upurē­juši?

Nākamajā mirklī Alekto ieraudzīja kādu stāvam dur­vīs, un zobgalības pamira viņai uz lūpām. Farakss un Kreons stīvi izslējās, un liesmas trijkājī šķita noplokam.

Kambarī ienāca vecs vīrs četru šausmu pārņemtu vergu pavadībā. Viņš bija tērpies purpurkrāsas tunikā un baltas kazādas virsvadoņa apmetnī, ko pie pleca satu­rēja zelta saspraude sažņaugtas dūres lielumā. Vecums bija ieaudis sudraba pavedienus viņa bārdā un nodzinis matus no pakauša, tomēr nebija darījis viņu vājāku, bet pārvērtis granītā. Ap viņu vilnīja bailes, un viņš, gluži kā vilku bara barvedis, neskatījās nevienam virsū, bet stingi blenza pāri visu galvām.

Farakss, Kreons un Alekto piespieda plaukstu pie krū­tīm un palocījās. Koronos, viņi nomurmināja. Telamons darīja to pašu.

Vergi nolika vairākus melnām aitādām apklātus solus, salika uz trijkājaina galda traukus un bēgšus aizbēga prom. Kreons spēra soli pie tēva, bet Koronoss viņu ar vienu rokas kustību atgainīja un apsēdās uz vidū stāvošā sola.

Hekabi uzmeta Akastosam raižpilnu skatienu. Virsvadonis sēdēja tieši priekšā šķirstam ar dunci. Tagad nebija

nekādas jēgas tēlot lēkmi duncis tiklab varētu gulēt Jūras dibenā.

-     Ko mēs iesāksim? Hllass čukstēja.

-     Gaidīsim, Akastoss tikko dzirdami izdvesa.

Upurgaļa uz trijkāja nomelnēja un piedūmoja gaisu

ar rūgtiem garaiņiem.

Alekto paņēma krūku, uzlēja tēva rokām ūdeni un noslaucīja tās drānā. Sieviete drebēja un gādāja, lai viņas miesa nesaskartos ar tēva miesu.