Uguns sala

-     Pirmajā jauna mēness naktī, viņiem bija izstāstī­jusi Hekabi, Koronoss mēģinās izsaukt Niknos, vilinot viņus uz Talakreju, lai pakļautu Pavēlnieci. Rituālam būs trīs daļas. Vispirms būs upurēšana tā notiks slepeni un tai sekos dzīres. Visbeidzot tiks nolasīti dūmi. Esmu likusi Kreonam noticēt, ka dzīrēs upura gaļa jāsadedzina uz īpašas uguns tādas, kura iedegta šeit smēdē un kuru atnesis pats kalējs.

Tātad plāns bija šāds. Akastoss ar savu vergu Hīlasu aiznesīs uguni Koronosam, bet Hekabi un viņas verdzene Pirra tikmēr palīdzēs nolasīt dūmus. Akastoss dos zīmi, un Hekabi izliksies, ka viņu sagrābj lēkme, tādējādi novēršot Vārnu uzmanību. Tad Akastoss kaut kā nozags dunci un viņi visi kaut kā aizbēgs, iekams Vārnas atklās, ka tas ir pazudis.

Pēc Hīlasa domām, šim plānam trūkumu bija vairāk nekā zvejas tīklam acu, bet viņš nekādi nespēja piedabūt Akastosu to apjēgt. Pēdējā brīdī kalējs gan laikam tomēr apdomājās, jo paņēma līdzi divus no saviem mēmajiem vergiem, kuri nesa lielu, apsegtu kasti. Kad Hīlass pajau­tāja, kas tur iekšā, Akastoss izturējās izvairīgi. Teiksim tā ja zintniece mūs pievils, es pats parūpēšos par uzma­nības novēršanu.

Pakāpieni uz cietoksni bija stāvi, un Akastoss gāja pa priekšu. Kalējam rokās bija ādas cimdi, un viņš nesa

keramikas bļodu, kurā iekšā bija bronzas bļodiņa ar zvē­rojošām oglēm no kalves. Hīlass pamanīja, ka vīrieša pleci ir saspringti. Hekabi bija viņam iedevusi maisiņu ar amuletu, kas viņu noslēps no Niknajiem, taču Akastoss tam neko daudz neuzticējās. Viņš baidījās satikties ar gariem, kuri viņu jau tik ilgi bija vajājuši.

Hīlass pameta skatienu lejup un iztrūkās, ieraugot, ka raktuves jau ir palikušas tālu lejā. Tajās kā izjauktā skudru pūznī čumēja un mudžēja vergi. Kreons bija pavē­lējis iztīrīt visas vecās ejas un izrakt vēl dziļākas. Pēdējā laikā bija piedzīvotas vairākas vieglas zemestrīces. Visi zināja, ka Kalns ir sadusmots. Taču Kreons uzskatīja, ka Uguns Pavēlnieci var nomierināt ar varu.

Hīlass klusi pajautāja Akastosam, vai viņam šķiet, ka Vārnām ar savu rituālu izdosies izsaukt Niknos.

-    Tā varētu būt, Akastoss drūmi atsaucās. Bet, ja Vārnas iedomājas, ka varēs iegūt to labvēlību, tad kļūdās. Nikno labvēlību nevar iegūt neviens.

Hīlass kāpa tālāk nokārtu galvu un juta nāsīs cērtamies maitas dvaku un no Kalna vēdījošo sēra smārdu. Viņš nesaprata, kā lai izkuļas no ķezas dzīvs. Un viņš raizējās par Postažu. Zēns bija atstājis lauvenīti pie­sietu aiz smēdes; ja viņš neatgriezīsies, tā nomirs badā. Taču, ja arī viņš kādas brīnumainas sakritības pēc tiktu atpakaļ uz smēdi un, kā nodomāts, satiktos ar Telamonu, kā gan viņš nonestu lejā pa klinti ķepurojošos lauvu mazuli?

Augstāk atskanēja kāds troksnis, un Hīlass iztrūkās, uz nākamā pakāpiena ieraudzījis Pirru. Meitene pastiepa viņam ādas cepuri. Tavi mati, viņa paskaidroja. Ogle ir gandrīz nogājusi.

-    Ā. Paldies.

Abi lcopā klusēdami kāpa tālāk. Pirra izskatījās bāla un gurda. Hīlass prātoja, vai draudzene ir gulējusi tikpat slikti kā viņš pats.

-                Vai tu tiešām tā ari darīsi? viņa ldusi pajautāja.

-     Tu tiešām bēgsi prom?

Zēns nosarka. Neizskatās, ka man būs tāda izde­vība, vai ne?

-     Nu, bet ja mums izdosies, un mēs… ja viss sanāks.

-     Tad jā, Hīlass strupi noteica. Es tiešām tā arī darīšu.

Pirra sarauca uzacis. Man šķita, ka tu esi labāks.

Tas bija skarbi. Ja tev būtu māsa, tu darītu tāpat, viņš nomurmināja.

-    Nedarītu vis.

-     Ak, nedarītu? Bet kā tad ar to tavu vergu ar Jūzerrefu? Tu teici, ka viņš tev esot kā brālis. Ko tu darītu, ja Jūzerrefam draudētu briesmas un tu varētu viņu izglābt? Ko tu tad iesāktu, Pirra?

Meitene neatbildēja.

Abi dzeldošā klusumā kāpa tālāk. Piepeši Pirra pa­griezās un uzlika roku zēnam uz pleca. Ardievu, Hīlas, viņa aizžņaugtā balsī sacīja. Es ceru, ka tu atradīsi māsu.

-    Pirra, nevajag…

Bet viņa jau bija prom paskrējusi uz priekšu, viņa devās uz priekšu kopā ar Hekabi.

Hīlass draudzenei nesekoja. Zēns jutās īgns un dus­mīgs. Viņš nezināja, vai dusmojas uz Pirru vai pats uz sevi.

Pirra jau otro reizi gāja cauri vārtiem uz Kreona cie­toksni; abās pusēs slējās divdesmit olektis biezais mūris. Jau otro reizi viņas elpa mildi atbalsojās gaiteņos.

Meitene vēlējās, kaut Hekabi nebūtu uzstājusi, ka ies pārējiem pa priekšu. Viņai visu laiku šķita, ka jābūt taču kaut kam, ko viņa varētu sacīt, kas liktu Hīlasam pārdo­māt. Tas taču nevarēja būt, ka viņa nupat bija atvadīju­sies no drauga uz mūžu.

No kādām durvīm iznira ēnains stāvs un sagrāba Pirru aiz rokas.

-    Lieciet viņu mierā! Hekabi uzsauca. Viņa ir kopā ar mani.

-     Viņa tevi panāks, Telamons atcirta. Pavēlējis sar­giem iet tālāk bez viņiem, zēns ievilka Pirru kādā bezlogu kambarī, ko izgaismoja sprakstoša lāpa.

-    Ko tu gribi? meitene nikni izgrūda, izlocījusies no viņa tvēriena.

-     Ko tu te dari? Telamons noprasīja.

-Vai tu jau aizmirsi, ka esmu Hekabi verdzene? Bet, ja tu gadījumā apsver iespēju pateikt visiem, kas es esmu, es tavā vietā tā vis nedarītu. Tad mums būtu jāprecas.