Uguns sala

Arā atskanēja soļi, un Hīlass pagriezās, lai uzrunātu kalēju.

Nācējs nebija Akastoss. Tas bija kāds vergs, kuru Hīlass nepazina, nosvīdis jauneklis ar izvelbtām acīm kā nobiedētam zaķim.

-                Ziņa no pavēlnieka Telamona, vergs nočukstēja.

-    Pusnaktī. Šeit.

-    Šeit? Hīlass pārjautāja. Man jāgaida te?

-    Lejā pie klintīm būs laiva. Viņš zina, kā tikt lejā.

-    Nāc atpakaļ! Vai tas ir viss?

-     Neko vairāk es nezinu, vergs nomurmināja un aizsteidzās prom.

Hīlasa domas šaudījās kā neprātīgas. Bet apdomāties nebija laika. Trīsdesmit soļus tālāk zem ērkšķainā koka gaidīja divi cilvēki.

Viena bija gara sieviete ar baltu matu šķipsnu un neprātīgām, dedzīgām acīm, kas kā piekaltas skatījās uz Hīlasu.

Otra bija Pirra.

3 о

-    Es tā priecājos, ka tu atradi Postažu, Pirra sacīja, notupusies smēdē uz grīdas un paberzēdama pieri pret lauvenītes pieri.

-    Es neatradu, Hīlass iebilda. Viņa atrada mani.

Bērni sasmaidījās.

Mazā lauva pacēlās pakaļkājās, ar priekšķepām atbal­stījās pret Pirras augšstilbiem un asu mēli nolaizīja mei­tenes vaigu. Hīlass nometās ceļos un paripināja pītu bumbiņu jaunu bumbiņu un Postaža uzklupa rotaļ­lietai.

Hīlass bija nokrāsojis matus tumšākus ar ogli, bet krāsojums joslām nāca nost. Pirra nodomāja, ka draugs izskatās spēcīgāks nekā jebkad agrāk. Viņa nopriecājās, ka zēnam uz krūtīm vēl aizvien ir lauvas nags, un jutās atvieglota, redzot, ka uz tā muguras nav rētu.

-    Es ļoti raizējos, ka kalējs tevi noslānīs, meitene atzinās.

Hīlass uzmeta viņai skatienu. Es toties uztraucos, ka netiksi atpakaļ uz ciemu.

-     Es tiku gan, bet Kreons bija izsaucis Hekabi, un bez viņas sargi mani nelaida garām. Man bija jāgaida. Tas bija šaušalīgi. Es vispār nezināju, kas ar tevi ir no­ticis.

Hīlass izlaida pirkstus caur Postažas spalvu. Man tiešām prieks tevi redzēt, Pirra.

-     Man tevi arī. Meitene atglauda matus aiz ausīm, bet tad atcerējās par savu rētu un pagrieza galvu tā, lai Hīlass to neredzētu.

-    Kāpēc tu tā dari? zēns klusi jautāja. Rēta ir daļa no tevis.

Pirra nosarka. Kaut tā nebūtu. Pamēģināju tos burvju dubļus, bet nepalīdzēja. Pat sadabūju no Meropsa samaltu sēru. Arī tas nelīdzēja.

Aizveries, Pirra. Tik maz laika, bet viņa te muld par savu stulbo rētu.

Hekabi zem koka jau pagura gaidīt.

Pirra sacīja: Viņa grib ar tevi runāt.

Hīlass uzreiz kļuva piesardzīgs. Par ko?

Meitene vilcinājās. Es viņai izstāstīju par orākulu. Viņa grib…

-    Tu viņai pateici, kas es esmu?

-     Paklausies, Hīlas. Viņa Vārnas nīst tikpat stipri kā mēs. Un viņa… viņa grib dabūt rokā dunci.

Zēns piecēlās kājās un aizgāja otrā pusē kalvei, it kā Hīlasam vajadzētu, lai kaut kas atrastos starp viņu un Pirru. Vai tad tu neatceries, ko es tev teicu Kalnā? viņš jautāja, neskatīdamies draudzenei acīs. Mani duncis vairs neinteresē.

-    Es tam neticu.

-    Bet tas ir tiesa.

Pirra piecēlās kājās un nostājās ar seju pret viņu. Starp viņiem šņāca uguns un gaiss virmoja no svelmes.

-     Tikai paklausies, kas viņai sakāms.

-    Nē, paklausies tu! Viņš sarauktām uzacīm paglū­nēja uz gailošajām oglēm. Telamons man palīdzēs bēgt.

Pirrai aizcirtās elpa. Telamons, viņa atbalsoja. Vārna Telamons. Koronosa mazdēls Telamons.

Hīlass sarāvās. Ja viņš gribētu mani nodot, tad sen jau būtu to izdarījis.

-    Un ja nu tu kļūdies?

-    Es nekļūdos.

-    Skaidrs, Pirra pieaugošās dusmās sacīja. Un kad tad Telamons tavs draugs tev palīdzēs?

-     Šonakt. Pusnaktī mēs satiksimies te.

Pirrai bija tāda sajūta, it kā viņai būtu iesists pa krū­tīm. Ja viņa nebūtu atradusi ceļu uz smēdi, Hīlass būtu viņu pametis. Un tu viņam tici?

-     Pirra, tā ir mana vienīgā iespēja. Man ir tā jāiz­manto, esmu to parādā Izi. Vai tad tu nesaproti?

Hekabi atstāja koku un nāca pie viņiem.

-     Bēdz ar mani, Hīlass spēji ieminējās.

Bet Pirrai šķita, ka viņa acu priekšā redz Koronosa dunci tas viņus šķīra. Nevaru, viņa sacīja.

-    Kāpēc ne?

-      Kā tu vari tā jautāt? Kā tu vari uzgriezt visam muguru un bēgt!

Zēna vaigukauliem pārslīdēja sārtums. Es nebēgu.

-    Bēdz gan, sacīja Hekabi.

Bērni pagriezās un redzēja, ka zintniece pašlaik ienāk smēdē. Viņa uzmeta skatienu Postažai, kura iespruka aiz stieņu kaudzes, un tad Hīlasam.

Zēns izaicinoši pavērās nācējā. Kas tev tur par daļu?

-     Vislielākā, sieviete bargi attrauca. Ja tu tiešām esi tas, kuru domāja orākuls, tad mēs nevaram viņus sakaut bez tevis. Zintniece pastiepa roku un pieskārās

Hīlasa pierei. Tu esi bijis nemirstīgā tuvumā. Es to jūtu tev sprakst āda.

-     Nē. Hīlass atkāpās.

-     Viņš ir gan, iejaucās Pirra. Pērnvasar mēs bijām kādā alā, un tur bija Jūras Pavēlniece. Viņš pieskārās zila­jai ēnai.

-Jā, Hekabi nomurmināja. Dievu liesmojošā ēna. Es to vienmēr jūtu.

-     Un tad? Hīlass iebrēcās. Kāda tam nozīme?

-                 Tas nozīmē, ka tu esi īstais, zintniece paziņoja.

-     Tas nozīmē, ka tev ir lemts liktenis. Tava dzīve nav tavējā.

-    Kas te notiek? durvīs noprasīja kāda balss.

Pirra pagriezās un ieraudzīja garu, sadusmotu vīru,