Uguns sala

Hīlass bija žigli apķēris, ka Akastoss ir nevainojami nomaskējies, izlikdamies par kalēju. Mēmie vergi nelaida citus tuvumā kalvei un brīdināja Akastosu, kad jāuzliek maska; un, tā kā viņš bija visas nogāzes pavēlnieks, tad varēja ik dienas pavēlēt aizvest pelnus no smēdes un izdedžus no krāsnīm tā, ka nevienam ij prātā neienāca, ka tas tiek darīts tāpēc, lai nepievilinātu Niknos.

Bet kāpēc viņš bija atbraucis uz Talakreju? Un kas tas bija par briesmīgu noziegumu, ko viņš bija pastrādājis, kura dēļ viņu vajāja atriebes gari?

Sabiezēja krēsla, un krāsnis apklusa tomēr kalvē Hīlass un Akastoss pēc kārtas visu nakti uzturēja uguni un murmināja senus buramvārdus pret Niknajiem.

Bija Hīlasa reize palikt nomodā. Akastoss savā lāviņā pie sienas gulēja nemierīgāk nekā parasti; todien viņš bija ar veseri trāpījis pa īkšķi, un nu nags vērtās melns.

Hīlass sēdēja pie kalves, un viņam pie kājām gulēja Postaža. Mazā lauva šķita nomākta; tā zvilnēja, ar nagiem klusiņām plosīdama gabaliņu maisaudekla.

Hīlass murmināja burvestību, un viņam aiz nogu­ruma klanījās galva. Smēdē visās malās tinās ēnas. Viņš iedomājās par to apsēsto grāvi pērnvasar, kur Niknie viņam lika teju sajukt prātā aiz šausmām. Viņus pievilka

viss, kas bija sadedzis. Un Vārnas zieda uz vaigiem pel­nus… Vai varētu būt, ka tie Niknos pielūdza?

Zēna galva nokārās uz krūtīm. Burvju vārdi saplūda neskaidrā murmulēšanā.

No sijas kaut kas nolēca zemē un klumpačoja uz viņa pusi…

Zēns iztrūcies pamodās.

Akastoss savā lāviņā sagrozījās un miegā kaut ko nomurmināja.

Postaža bija piecēlusies kājās un saspringusi modri ieldausījās.

-     Kas ir? Hīlass čukstus jautāja.

Mazā lauva pagrieza galvu; zeltainās acis atstaroja uguni.

Hīlasam kļuva salti, kaut ari kalvē bija pavisam karsts. Kaut kas tiešām bija nobūkšķējis uz jumta.

Zēns trīcošu roku paņēma degošu pagali un pārlaida skatienu smēdei. Ēnas bēga no gaismas. Nekā cita tur nebija. Taču Hīlasam pārskrēja šermuļi un matiņi uz skausta sacēlās stāvus.

Hīlass strauji pukstošu sirdi izgāja ārā. Šoreiz Postaža nespraucās viņam garām, bet palika iekšā smēdē.

Jumta apveids tumši iezīmējās pret zvaigžņotajām debesīm. Hīlass atminējās, ka nākamajā dienā būs jauns mēness laiks, kad Niknie ir visspēcīgākie.

Kaut kas melns atdalījās no jumta un aizlidoja.

Hīlass iekliedzies atsprāga atpakaļ un atkāpies uzskrēja virsū Akastosam.

-    Tie nav viņi, kalējs sacīja.

-    T-tu droši zini?

-    Ak, Blusa, es jau nu gan zinu.

Hīlass izpūta elpu. Cik vēl ilgi jāgaida, līdz viņi tevi atradīs?

-               Kas to zina? Akastoss pieskārās siksniņai ap roku.

-     Man ir kalēja zīmogakmens tas palīdzēs viņus kādu laiku atvairīt.

-     Kas notika ar īsto Damesu?

Akastoss saminstinājās. Teiksim tā viņš man to iedeva.

Atgriezies smēdē, Hīlass izbaroja Postažai kazas siera garoziņu un apsēdies apskāva ceļus, lai tie nedrebētu.

Akastoss sarušināja uguni kalvē un kārtīgi iekuri­nāja. Šaudīgajā gaismā Hīlass pamanīja rētas viņam uz pleciem un krūtīm. Viņš ne pirmo reizi prātoja: vai tās dabūtas kādā kaujā? Viņš bija ievērojis, ka kalēja labā roka ir mazliet muskuļotāka par kreiso. Vai tas bija no vesera cilāšanas vai varbūt tomēr zobena?

-    Kāpēc Niknie tev seko? zēns klusītēm jautāja. Ko tu nogalināji?

29

-    Savādi, Alcastoss sacīja, vērodams liesmas. Viņi nīst uguni, jo tā dod gaismu, un tomēr tos vilina viss sadegušais. Rūgts kā vainas apziņa.

-    Man šis tas ir zināms par vainas apziņu, bilda Hīlass.

-    Tavā vecumā? Par to es šaubos.

Hīlass pastāstīja, kā viņš aizvilinājis Vārnas prom no Izi, bet pēc tam nav varējis māsu atrast.

-     Tu biji tikai puika pret karotājiem, Akastoss noteica. Tu nebiji vainīgs.

-    Bet viņa noteikti domā, ka esmu viņu pametis. Hīlass nokasīja no ceļa kreveli. Dažreiz es domāju: ja es gādāšu par Postažu, tad Dabas Pavēlniece parūpēsies par Izi.

Akastosa sejai pārslīdēja žēluma ēna. Uzmanies, Blusa, tu tai lauvai sāc pārāk pieķerties. Ja kaut kam pie­ķeries, tevi sāpinās.

Hīlass norija siekalas. Vai tu joprojām domā, ka Pos­taža ir zīme?

Akastoss sabikstīja uguni ar zaru. Nu, ļaudis tiešām dēvēja Mikēnu virsvadoni par Lauvu es domāju, īsto virsvadoni, to, kas valdīja, pirms varu pārņēma Koronoss. Un mana saimniecība bija līdzenumā tieši citadeles

pakājē. Un nu pēc daudziem gadiem manā smēdē ienāk zēns ārpusnieks ar lauvas nagu kaklā, kam uz pēdām min lauvu mazulis. Tāpēc jā, Blusa, es domāju, ka viņa ir zīme kaut ari nezinu, kā tieši tā jāsaprot.

Postaža pienāca un atspiedās pret Hīlasu, it kā zinā­dama, ka runā par viņu. Zēns pakasīja lauvenītes skaustu, un tā nolaizīja viņam celi, apgūlās uz kājām un iemiga.

-     Man šķita, ka tu netici zīmēm, Hīlass apjuka.

-    Es teicu, ka nepaļaujos uz orākuliem. Orākulu pare­ģojumi ir gaišreģu izteiktas mīklas; zīmes ir dzīvnieku doti mājieni. Gaišreģi melo. Dzīvnieki ne.

Hīlass sacīja: Tur, no kurienes es nāku, zemniekiem ir kumpas muguras un līkas kājas. Tu man neizskaties pēc zemnieka.