Uguns sala

Akastoss iegrūda Hīlasa dūri ūdens spainī un, apsē­dies uz soliņa, nospieda zēnu ceļos; tagad viņu sejas bija vienā augstumā. Hīlass zināja, ka nav jēgas spirināties; viņa plecs atradās tvērienā, kas varētu sadrupināt viņa kaulus kā olas čaumalu. Viņš īsti nezināja, vai jūtas nobi­jies vai atvieglots par to, ka atkal nonācis Akastosa žēlas­tībā. Šis vīrs bija atstājis viņu par ēsmu Niknajiem, tomēr reizēm viņš tomēr izrādīja laipnību.

Kalējs novilka masku un caururbjoši vērās zēnā. Viņa mati bija īsāki un asajā bārdā vairs nežuva sāls plēksnes, taču satraucoši gaišpelēkās acis bija tikpat mīklainas kā arvien.

-    Ko tu te dari? viņš uzrēja.

Hīlass norija siekalas. Es esmu vergs. Es aizbēgu.

-    Nemānies, puika, tu staigā pa naža asmeni. Vēlreiz. Ko tu te dari?

-    Tas ir tiesai

Akastoss nošņaukājās. Pērnvasar tu uzradies Spuru Ļaužu salā. Apgalvoji, ka tevi vajājot Vārnas, ka viņi nogalinot ārpusniekus, un tu nezināji, kāpēc tā. Tu teicies esam kazu gans tomēr zināji par Koronosa dunci. Un nu tu atkal tā vienkārši gadies man ceļā?

-     Es mēģināju tikt mājās. Mani noķēra un atsūtīja šurp.

-    Kāpēc tevi vienkārši nenogalināja?

-    Viņi nezina, ka tas esmu es… tas ir, ka es esmu tas ārpusnieks.

-     Tu tātad gribi, lai es noticu, ka esi uzpeldējis te Talakrejā vienlaikus ar Koronosa dzimtu bet viņi par to nezina?

Hīlass pamāja ar galvu. Nenodod mani. Mani noga­linās.

Akastoss spēji palaida zēnu vaļā un piegāja pie kal­ves. Uguns izgaismoja viņa seju, veidojot gaismas un ēnas joslas.

Hīlass uzdrīkstējās pamest skatienu uz durvīm.

-    Es tavā vietā to nedarītu, Akastoss sacīja, nolasījis viņa domas. Tu nemūžam netiktu garām krāsnīm, bet no klintīm lejā var tikt tikai vienā veidā; tas gan būs ātri, bet tu nepaliksi dzīvs.

Vīrs atkal apsēdās uz soliņa un atbalstīja muskuļotos apakšdelmus uz ceļiem. Tad viņš uzrunāja Hīlasu klusā balsī, kuru dzirdot šķita, ka visa kalves apkārtne pagaist.

-     Ko tu zini par dunci? Stāsti visu, neko neizlaižot.

Hīlass ievilka elpu. To man kapenēs iedeva kāds mirstošs vīrs. Viņš sacīja, ka esot to nozadzis, un pieko­dināja, lai to slēpju.

Kalējs palika sēžam gluži nekustīgi. Kāds viņš bija?

-    Jauns. Keftietis. Es domāju, ka bagāts. Vai tu viņu pazini?

Akastosam pat nenotrisēja skropstas, bet Hīlass juta, ka viņa domas strauji virmo. Tātad, Akastoss noteica,

-    tu turēji dunci rokās.

-      Tad Krātoss to atdabūja. Mēs cīnījāmies. Viņš noslīka. Dunci pievāca Vārnas.

Akastoss pacēla uzacis. Krātoss ir pagalam? Beidzot kāda laba ziņa. Bet kāpēc Vārnas tevi joprojām vajā?

-     Orākuls izteica pareģojumu tas teica: ja nazis būs rokā ārpusniekam, Koronosa dzimta degs. Viņi domā, ka tas ārpusnieks esmu es. Bet man tas viss ir vienalga. Es tikai gribu sameklēt savu māsu.

Akastoss klusēdams klausījās. Tas noteikti ir slazds, viņš prātoja. Viņi noteikti zina, ka tu esi te.

-     Nezina es zvēru! Vismaz… Telamons gan zina, bet viņš…

-    Telamons?

-    Tas zēns, kas mani te atveda, viņš ir Testora dēls. Kādreiz mēs bijām draugi kad es vēl nezināju, ka viņš ir Vārna.

Kalējs pasniedzās pēc vīna maisa, kas karājās uz vadža, līdz pusei piepildīja māla biķeri un atšķaidīja ar ūdeni no spaiņa. Hīlass kāri noskatījās, kā viņš dzer.

-     Likonijas Testors, Akastoss novilka, ar plaukstas locītavu noslaucīdams muti. Tas puika ir viņa dēls?

Hīlass pamāja ar galvu. Viņš apgalvo, ka palīdzēšot man aizbēgt.

-    Un tu viņam uzticies.

Hīlass neatbildēja.

Akastoss grozīja biķeri garajos pirkstos. Nu, ko lai es ar tevi daru, Blusa? Varu iedomāties tikai vienu drošu veidu, kā aiztaupīt sev lielas nepatikšanas.

-     Bet tu to nedarīsi, Hīlass žigli sacīja. Tu mani nenogalināsi.

-    Kāpēc tu tā domā?

Bija grūti kontrolēt elpu. Tu man liki apzvērēt, ka nevienam neizpaudīšu tavu vārdu. Ja tu grasītos mani nogalināt, tad nebūtu pūlējies.

Grumbas ap Akastosa muti iegula dziļāk it kā viņš gribētu pasmaidīt, tikai būtu zaudējis prasmi to darīt.

Piepeši Hīlass atcerējās mēmos vergus pie ērkšķu koka. L-lūdzu, viņš izstomīja. Neizgriez man mēli!

Tas, šķiet, Akastosu sadusmoja. Kāpēc tu domā, ka es kaut ko tādu darītu? Tie tur vergi jau piedzima mēmi, es tikai viņus savācu no raktuvēm.

-                Piedod, Hīlass atvainojās. Viņš uzlūkoja biķeri.

-    Vai drīkstu padzerties?

Akastoss atkal nošņaukājās. Droši.

Hīlass lieliem malkiem izdzēra trīs biķerus ar vīnu un ūdeni un pajautāja, vai var apēst kādu anšovu.

Akastoss paraustīja plecus.

-    Vai tad tu nemaz nepriecājies mani redzēt? Hīlass pilnu muti jautāja.

-    Kāpēc lai es priecātos? Tu nes nelaimi, Blusa, es tev to teicu jau pērnajā vasarā.

-    Tu teici arī, ka mēs esam līdzīgi. Mēs abi esam izdzī­votāji.

-    Un tad? Vai tu tāpēc iedomājies mani pazīstam?

-    Nē, bet…

-    Kā tu domā, ko tu par mani zini, Blusa?