Uguns sala

Ceļš uz smēdi bija stāvs, un tā malās slējās izdedžu kaudzes. Hīlass soļoja uz priekšu ar pārguruma apmig­lotu prātu; viņam apkārt bija Telamona vīri. Iznākot korē, veseru duna kļuva skaļāka.

Telamons zirgs sāka dīžāties. Mierīgi, zēns ieņur­dējās. Viņš mēģināja izskatīties bezrūpīgs, taču Hīlass nojauta, ka viņš nervozē. Kalēji ir citādi, bija sacījis Zens. Pat Vārnas no viņiem piesargās. Telamons riskēja, piespie­žot kalēju pieņemt jaunu vergu.

Ap krāsnīm locījās netīri vergi kā skudras, kas tekā ap milzīgām kūniņām. Katra krāsns bija kā drukna māla kolonna ar caurumiem, kas izverda smirdīgus, brūnus dūmus. Vienu tādu vergi nupat bija pāršķēluši Hīlass pa spraugu ieraudzīja uz akmens pilam šķidru uguni. Saskal­dīt zaļo akmeni, dedzināt tik ilgi, līdz tas sāk svīst varu…

Akmens būdās zvēroja uguns un dunēja veseri. Hīlass sprieda, ka šeit kādā noslēpumainā veidā krustojas varš un alva, lai radītu bronzu.

Tad viņi iznāca uz vēju plosīta zemesraga, izdzirda kaiju ķērcienus un ieelpoja sāļo gaisu. Piejūras krauja bija reibinoši stāva. Uz to pusi glābiņa nebūs, Hīlass nodomāja.

Zem kāda ērkšķaina koka četri vergi izkrāva ogles no vēršu vilktiem ratiem. Tālāk pašā zemesraga galā vien­tuļa slējās liela akmens būda. Hilass sadzirdēja viena paša vesera klaudzu. Viņam sažņaudzās vēders. Tā noteikti bija kalve.

Telamons nokāpa no zirga un pavēlēja vīriem atsiet Hllasu. Tad viņš uzrunāja vergus: Pasakiet savam saim­niekam, ka vēlos ar viņu runāt.

Vergi saknieba lūpas un papurināja galvas.

-    Viņi ir mēmi, kungs, kāds karotājs sacīja. Kalējs laiž smēdei tuvumā tikai tos, kas nevar parunāt.

Tas Hīlasam bija piemirsies. Viņš nemierīgi prātoja, ko tas nozīmēs viņam.

Karotājam bija ienākusi prātā tā pati doma. Kungs, es neesmu pārliecināts, ka kalējs…

-    Viņš darīs tā, kā es likšu, Telamons noskaldīja. Bet viņš bija nosvīdis.

Viens no vergiem pieskrēja pie kāda koka un uzsita pa tajā iekārtajām vara bungām.

Vesera sitieni rimās. No būdas iznāca kāds vīrs un tuvojās viņiem. Vīrietim bija spēcīga miesasbūve, plati pleci un muskuļoti, apdegumiem klāti apakšdelmi. Viņš bija apjozis ādas skoteli, kas pasargāja no kalves svelmes, tumšā bārda bija apcirpta pavisam īsa, bet pusgaros matus saturēja sviedru plankumiem klāta jēlādas siksniņa. Sejas augšdaļu Hīlass neredzēja, jo to klāja ādas maska.

Telamons nolieca galvu.

Kalējs viņu sveicināja, pavisam viegli pamājot ar galvu.

-    Kalēja meistar, Telamons bilda balsī, kurā jautās rūpīgs augstprātības un cieņas sajaukums, šis vergs

izbēga. Es gribētu, lai jūs viņu turat atstatu no citiem, lai viņš nevarētu sagādāt nepatikšanas.

Kalējs nopētīja Hīlasu caur spraugām savā maskā. Tad norūca, lai zeņķis viņam sekojot, un devās atpakaļ uz kalvi.

Hīlass uzdrīkstējās pamest skatienu uz Telamonu, bet tas jau atkal bija uzkāpis zirgā un jāja prom. Hīlass prā­toja, vai tas, ko viņš sacīja par palīdzēšanu, bija domāts nopietni.

-    Iekšā, kalējs ieņurdējās.

Hīlass sekoja savam jaunajam saimniekam, berzē­dams locītavas, lai asinis atsāktu riņķot.

Viņš iegāja versmaini karstā telpā, kur gaisā jautās savādi salda jēlmetāla smarža, kas atgādināja svaigu asiņu smārdu. Uz paaugstinājuma akmens pavardā zvē­roja ogles. Pavardam blakus bija masīvs akmens bluķis un jēlādas plēšas ar nokvēpušiem māla galiem; kaudzē sakrauti olekti gari bronzas lējumi vēršādu formā; cir­vju galvu, nažu un šķēpu uzgaļu kaudzes laistījās jau­nas bronzas sārtenajā spīdumā. Uz darbgalda rindojās akmens veidnes, veseri un kalti, šķīvis kaltētu anšovu un siera, kā arī puspavērts maisiņš ar kaut kādām lapām.

Hīlass samirkšķināja plakstus. Tās lapas viņam kaut ko atgādināja…

Kalējs paņēma raga kausu un iedzēra no spaiņa. Nu tā, viņš sacīja. Kāpēc tevi patiesībā atsūtīja šurp?

Balss. Skaidra. Spēcīga. Šo balsi Hīlass bija dzirdējis jau agrāk. Un lapas uz darbgalda bija krūkļa lapas. Tās košļāja, lai aizgaiņātu rēgus vai arī Niknos.

Hīlass saņēma dūšu. Vai tad tu mani nepazīsti?

Kalējs nolika kausu. Acis aiz maskas iedzallcstījās.

-    Tas esmu es, Hīlass turpināja. Blusa. Pērnvasar tu mani sagūstīji. Toreiz tu nebiji kalējs, tavs kuģis bija uzskrējis klintīs, tu sevi nosauci par Ak…

Vīrs, vārdā Akastoss, veikli kā čūska piespieda plaukstu Hīlasam pie mutes. Mani sauc Damess, viņš izdvesa. Kalējs Damess. Saprati? Ja saprati, divreiz pamirkšķini ar acīm, citādi dabūsi nožēlot.

Hīlass divreiz pamirkšķināja plakstus.

27

Akastoss aizvilka Hīlasu līdz kalvei un turēja zēna dūri virs uguns. Zvēri, ka nekad neizpaudīsi nevienam manu īsto vārdu.

-    Zvēru! Hīlass izdvesa.

-    Pasaki. Pasaki savu zvērestu ugunij.

-     Zvēru, ka nekad nevienam neizpaudīšu tavu īsto vārdu!