Uguns sala

Kaut kas parāva viņu atpakaļ. Lauvenīte sašutumā iekaucās un mēģināja izrauties. Atkal tas pats. Mazā bija pārsteigta. Kaut kas bija aptīts viņai ap kaklu. Šis kaut kas bija piesiets pie krūma, tāpēc viņa nevarēja tikt prom. Bet nevajadzētu necik ilgu laiku, lai to pārgrauztu. Taču piepeši viņa jutās pārlieku nogurusi.

Galvai nolaižoties uz ķepām, mazā lauva domāja par cilvēku ar tumšajām krēpēm. Viņa īsti nesaprata, ko lai par viņu domā. Viņa juta, ka cilvēks allaž ir modrs kā lauva medībās un ka viņa sirdī ir savijies labais un ļau­nais.

Visvairāk lauvenīti biedēja tas, ka viņa līdz ar cilvēka smārdu bija uztvērusi vēl kaut ko melno, kodīgo dvaku no šaušalīgajiem gariem, kuri viņai rādījās pašos ļaunā­kajos murgos.

* * *

Kausētā bronza trīsuļoja kā sašķidrinātas Saules lāma.

Hīlass strādāja pie plēšām. Akastoss aptina tīģelim klūgu un izcēla to no kvēlojošajām oglēm. Hīlass pameta plēšas un paķēra nūju ar galā iestiprinātu plakanu slā­nekļa gabalu. Akastoss ielēja veidnē žilbinošu uguns straumi, bet Hīlass tikām turēja slānekļa malu tieši virs tīģeļa malas, lai uz bronzas nenosēstos ogļu puteklīši. Pār veidni plandīja spoži baltas liesmas, un Hīlass manīja pazibam pulsējošo, sarkano masu tās dziļumā. Akastoss noslaucīja pieri. Bija dzimis kārtējais cirvis.

Hīlass bija kalvē jau trīs dienas. Telamons vairs nebija rādījies, un arī Pirra nebija redzēta. Hīlass cerēja, ka ar meiteni viss ir kārtībā; viņš tai nekādi nevarēja palīdzēt.

Postaža bija pārgrauzusi trīs saites, bet ceturtajai, ko Hīlass iesmērēja ar mēsliem, vairs nepieskārās. Dienas laikā bailes no klijāniem un vesera duna no kalves lika lauvenītei palikt paslēptuvē. Naktī viņa kļuva nemierīga, un Hīlass raizējās, ka dzīvnieks nožņaugsies, tāpēc bija pierunājis Akastosu kurš joprojām izturējās pret mazu­līti piesardzīgi atļaut viņai nākt smēdē ar noteikumu, ka viņa neradīs nepatikšanas. Hīlass nodarbināja lauvenīti, pametot tai maisaudelda strēmeles un jaunu pītu bum­biņu, kura Postažai patika tikpat labi kā vecā.

Akastoss smagi izdzina Hīlasu, liekot gan uzraudzīt uguni, gan spodrināt jaunos ieročus, bet viņš arī labi baroja zēnu un daudz iemācīja. Akastoss stāstīja, ka vis­vērtīgākais metāls esot sudrabs, bet visretākais dzelzs, kas krītot no zvaigznēm, savukārt visiekārotākais esot zelts. To atrada upēs un varēja iegūt, skalojot smiltis uz aitādām, lai metāla graudiņi aizķertos vilnā un āda kļūtu zeltaina.

Dažbrīd Akastoss izprašņāja Hīlasu. Cik ilgi duncis bijis pie viņa? Ko viņš atceroties par nogruvumu un par Perifasu? Tādos brīžos Hīlass prātoja, vai tikai kalējs viņu netur drošībā kādam noslēpumainam mērķim.

Hīlass cerēja, ka kļūdās. Akastoss bija nežēlīgs, taču Hīlasam viņš patika un zēns ilgojās pēc skarbā vīra atzi­nības. Ja viņam būtu tēvs, viņš gribētu, lai tas līdzinātos šim kalējam.

-    Mosties, Blusa, Akastoss ieņurdējās. Uguns tūlīt izdzisīs.

Zēns atkal ķērās pie plēšām. To māla sprausla bija iebāzta caurumā akmens plāksnē, kas pasargāja Hīlasu no zvērojošajām oglēm, tomēr sviedri vienalga plūda aumaļām.

Uzšņāca tvaiks; Akastoss atdzesēja veidni ūdens silē, tad apmeta to otrādi un uzsita pa dibenu ar vesera kātu, lai jaunā cirvja galva izkristu laukā. Jaunā bronza bija skaistā, spīdīgā, tumši zeltainā krāsā.

-     Kāpēc cilvēki taisa bronzu? Hīlass gribēja zināt.

-    Kāpēc nevarētu vienkārši ņemt varu?

Akastoss atšiepa lūpu. Tu mūždien uzdod jautāju­mus, Blusa. Bronza ir cietāka par varu, un to var uztrīt asāku.

-    Vai tāpēc Vārnas…

-     Jā. Kalējs pieklusināja balsi. Vārnas izkala savu dunci no bronzas tāpēc, lai iegūtu tās izturību un spēku. Viņš nopētīja cirvi. Bronza nekad nenoveco. Tā dzīst tāpat kā dzīva miesa un pievelk no debesīm zibeni. Un tāpēc, kalējs vēl sausi piebilda, negaisa laikā ir prātīgi necilāt ieroci.

Šķita, ka viņš ir atsaucīgā omā, tāpēc Hīlass uzdrīks­tējās uzdot jautājumu, ko jau sen bija ilgojies pārrunāt.

-     Kā tu iemācījies kalēja amatu?

-     Tēva saimniecībā, Akastoss strupi attrauca. Viņš atvēzēja veseri un uzsita pa cirvi, atkārtojot kustību vēl un vēlreiz, it kā lai izdzēstu domas. Hīlass zināja, ka vai­rāk prašņāt nedrīkst.

Kad strādāja Akastoss, kalšana izskatījās pavisam viegls darbs, bet reiz viņš ļāva Hīlasam iemēģināt roku. Veseris bija tik smags, ka zēns to ar vienu roku tik tikko spēja pacelt, un ari viņa sitiens tikai nošķindēja un atlēca

nost. Stiprāk, Blusa, metālam pāri nenodarīsi! Bronza ir izdzīvotāja tāpat kā mēs ar tevi. Jo stiprāk tu sitīsi, jo izturīgāka tā kļūs.

Nu jau cirvis bija norūdīts un gatavs lietošanai. Akastoss pievērsās tīģelim, kurā karsa atlikusī bronza, un abi sāka darbu no jauna. Kad bija sakrājusies kaudzīte cirvju, šķēpu uzgaļu, bultu uzgaļu un nažu, bija aizritējusi vēl viena diena.