Uguns sala

Hīlass aprija pēdējās siera drupatas un nosprieda, ka visdrošāk būs neko nenoklusēt. Tu biji jūrnieks. Var­būt ari karotājs, jo esi spēcīgs. Tu esi apķērīgāks par jeb­kuru citu, ko es savā mūžā esmu saticis, un tu bēguļo no Vārnām ilgāk, nekā es vispār esmu šai pasaulē. Un vēl tu bēguļo no, zēns pieklusināja balsi, Niknajiem. Un tas nozīmē, ka tu esi izdarījis kaut ko šaušalīgu, bet es nezinu, kas tas ir.

Uguns uzsprakstēja, un uzšķīlās dzirksteles. Hīlass baidījās, ka būs aizgājis par tālu.

Akastoss pakasīja bārdu un nopūtās. Nu kāpēc tev atkal vajadzēja gadīties man ceļā, Blusa?

-     K-kāpēc tu tā jautā? Hīlass stomījās. Ko tu iesāksi?

Akastoss piecēlās kājās un soļoja šurpu turpu pa kalvi. Tad viņš rejoši iesmējās. Dievi nu gan ir visīstā­kie jokupēteri!

-    Ko tu ar to gribi teikt?

-     Tu taču arī pats noteikti saproti, ka man vislabāk būtu aizvest tevi pie Kreona?

-     Bet… tu to nevari!

-Ja es viņam izsniegšu ārpusnieku, iegūšu viņa uzti­cību un tikšu iekšā viņa cietoksnī.

-    Bet orākuls! Es tev varētu palīdzēt viņus uzveikti To taču tu gribi, vai ne? Tāpēc taču tu esi te?

-     Orākuli ir viltīgi, Blusa, es uz tiem nekad nepaļau­jos. Šī orākula sacītais varētu nozīmēt, ka dievi ir nolē­muši tevi izmantot; vai ari varbūt tu esi tikai kazu gans, kas iekūlies milzu ķezā. Nekādi nevar zināt, kā ir īstenībā.

-     Bet, ja tu mani paslēpsi no Vārnām un es tiešām izrādīšos tas, kuru orākuls domāja, tev būs labākas izre­dzes viņus sakaut!

-     Tiesa. Bet, ja es tevi paslēpšu, viņiem ari būs lielā­kas izredzes tevi atrast un piespiest pateikt manu īsto vārdu.

-    Zvēru, ka to nekad nedarītu!

-     Nu, nu, Blusa. Salauzt var ikvienu ir tikai jāzina,

kā.

Viņa balsī izskanēja kaut kas tāds, ka Hīlasam tapa skaidrs viņš to zina.

-     Biju domājis, ka tev patīku, Hīlass drūmi sacīja.

-    Tam nav nekāda sakara ar to, ko darīšu, Akastoss noskaldīja. Lieta tāda… Viņš aprāvās un skatījās uz durvīm.

-    Kas ir? Hīlass bez skaņas jautāja.

Akastoss rādīja, lai viņš ldusē.

Ārā bija dzirdama kāda skaņa. Tur kāds paslepšus lavījās. Ieklausījās.

Akastoss piezagās pie durvīm, sargādamies mest ēnu, kas varētu brīdināt nācēju. Viņš strauji kā čūska metās uzbrukumā un ievilka iekšā ķepurojošos kunkuli.

-    Nedari viņai pāri! Hīlass iekliedzās.

Akastoss nometa kunkuli zemē un piegrūda sakosto roku pie mutes.

Postaža iespruka aiz Hīlasa un ieņurdējās.

2 8

-     Nedari viņai pāri, Hīlass atkārtoja. Viņš pacēla mazo lauvu rokās un juta, ka tā trīc aiz bailēm un sirds strauji sitas viņam pie krūtīm. Akastoss draudīgi slējās abiem pāri ar nazi rokā. Ko tas nozīmē? viņš skarbi prasīja.

-    Lūdzu! Viņa ir pavisam maziņa!

Zēns iztrūcies ievēroja, ka Akastosam uz pieres ir sariesušās sviedru pērlītes. Lauva, kalējs nomurmi­nāja un uzrunāja Hīlasu: Vai tā ir kāda viltība? Lai es domātu, ka tā ir zīme?

-     Nē! Es viņu atradu Kalnā. Kreons nogalināja viņas vecākus, un viņa nespēj pati par sevi parūpēties!

Akastoss bargi uzlūkoja Hīlasu. Vai tu nekad neesi dzirdējis par Mikēnu Lauvu?

Hīlass papurināja galvu.

-     Tā ļaudis agrāk dēvēja virsvadoni. Man netālu no Mikēnām bija saimniecība. Un nu uzrodas šis mazulis. Tas kaut ko nozīmē.

-    Bet… viņa tur nav vainīga!

Akastoss lēnām iebāza nazi atpakaļ makstī. Dabū to prom no šejienes, viņš piesmakušā balsī sacīja.

Hīlass ātri domāja. Es viņu varētu paslēpt aiz kal­ves. Es varētu viņai nest ēdamo…

-Ej.

Hilass vilcinājās. Viņš gandrīz neuzdrīkstējās atgadināt Alcastosam par to, ko sacīja pirms Postažas parā­dīšanās, tomēr bija jāzina. Tu taču… tu mani neatdosi Kreonam, vai ne?

Akastoss ar plaukstu nobraucīja seju. Vienkārši aiz­vāc to radījumu.

*

Lielais cilvēks ar melnajām krēpēm glūnēja abiem nopakaļ, kad zēns ar lauvenīti priekšķepās grīļodamies izgāja no midzeņa.

Mazulīte bija tik nobijusies, ka pat nepretojās. Viņai sāpēja ķepas, un viņa bija izsalkusi. Kalnā meitene viņai bija nogalinājusi ķirzaku, bet līdzenumā viņas bija pašķī­rušās, un mazā lauva palika izmisusi un viena.

Beidzot viņa saoda zēna smārdu, bet viņš bija kopā ar ļaunajiem cilvēkiem, tāpēc mazulīte slēpās. Viņa sekoja zēnam uz drausmīgo, trokšņaino vietu, kur cilvēki uzbruka zemei, it kā tā būtu izdarījusi kaut ko sliktu, un zeme ņurdēja uz viņiem tikai viņi to laikam nedzirdēja. Lauvenītei tur nepatika, bet bija jāpaliek zēna tuvumā.

Nu viņš aiznesa mazulīti uz klintīm aiz midzeņa. Tur oda pēc putekļiem un vabolēm. Pēc lauvām ne. Lauvenīte bailīgi pietipināja pie malas. Tālu lejā milzīga, vizuļo­joša radība ar krunkainu, pelēku kažoku glaudīja klintis un klusi, nerimtīgi rēca. Mazā lauva atglauda ausis un iespruka atpakaļ klintīs.

Zēns klusi runāja un iestūma mazo nelielā ieplakā aiz kāda krūma. Ieplaka smaržoja draudzīgi. Lauvenīte

sajutās mazliet drošāk. Zēns aizskrēja un atgriezās ar zivīm. Kamēr viņa ēda, viņš atkal aizskrēja prom. Mazā gurdi piecēlās, lai viņam sekotu.