Uguns sala

Akastoss paraustīja plecus. Mikēnu līdzenumi ir vis­auglīgākie visā Akejā, tur zemi kopt ir viegli. Man bija miežu lauki un olīvu birzes. Un vīnogulāji… mans vīns bija pats tumšākais un pats stiprākais… Vārnas atņēma visu.

-    Vai tev bija ģimene?

Kalējs vilcinājās. Ja mans dēls būtu palicis dzīvs, viņš tagad būtu tavos gados. Vīrieša sejā parādījās atsve­šinātības izteiksme; viņš gremdējās atmiņās. Sākumā bija tikai Koronoss un viņa radi ar nelielu pulku karo­tāju. Viņi ieradās no saviem senču valdījumiem Likonijā un atveda līdzi dāvanas. Virsvadoni tas nepiemuļķoja, bet pārējos gan līdz bija jau gandrīz par vēlu. Kādu laiku svaru kausi cīņā par varu varēja nosliekties tiklab uz vienu, kā uz otru pusi. Visam bija jāizšķiras kalnos ap Mikēnām. Tur mita kāda ārpusnieku cilts…

-    Ārpusnieku? Hīlass iesaucās.

-     Viņi nebija tādi izraidītie kā tur, no kurienes tu nāc, viņi bija lepni ļaudis un nepārspējami veikli apstrā­dāja koku. Kalnus viņi pazina tā kā neviens. Vai nekad neesi par viņiem dzirdējis?

Hīlass papurināja galvu. Kas ar viņiem notika?

-     Virsvadonis devās pie viņu vadoņa un lūdza palī­dzību cīņā ar Vārnām. Akastosa balsī ieskanējās skarba nots. Ārpusnieku vadonis negribēja tur iejaukties. Pateica, ka viņa tautai tur neesot nekādas daļas. Drīz situācija pavērsās Vārnu labā. Virsvadoni nogalināja. Mikēnas nonāca Koronosa rokās. Kalējs pieklusa. Ap to laiku pie manis ieradās Niknie.

Hīlass gaidīja, neuzdrīkstēdamies pat elpot.

-     Man bija brālis, Akastoss turpināja. Viņš bija mans labākais draugs. Vārnas viņam sastāstīja melus par mani, un mēs sakāvāmies. Vīrietis papleta rokas, kā ļaujot nokrist kaut kam, ko redzēja tikai viņš viens. Es viņu nogalināju. Es nogalināju savu brāli.

Uguns sprakšķēja. Smēdē šķita smacīgi un karsti.

-     Niknie uzklupa kā mēris, Akastoss uzrunāja lies­mas. Izpostīja manus sējumus, nokāva lopus. Man bija jāatstāj saimniecība, citādi tur vispār nekas nepaliktu pāri. Viņš ievilka elpu. Tā. Tāpēc es aizvien dodos tālāk uz nākamo paslēptuvi, aizvien no jauna maskējos. Jo es nogalināju savu brāli.

Hīlass piespieda sevi ielūkoties Akastosam acīs. Tur bija vainīgi Vārnas, nevis tu. Viņi tevi piespieda to izdarīt.

-    Vainīgs biju es, Blusa.

-    Varbūt tāda bija dievu griba…

-    Tas ir gļēvuļu glābiņš. Nazis bija manā rokā. Es izlēju viņa asinis. “Izliet” gan izklausās ļoti tīri, bet cilvēka

nogalināšanā nekā tīra nav. Kad nogalini cilvēku, Blusa, tu jūti, kā tavs nazis ieduras viņa miesā. Tu dzirdi viņa nāves mokas, saod viņa bailes mirklī, kad tas saprot, ka mirs. Tad tu redzi, kā upura acis aizplīvurojas, un sajūti šausmas par to, ko esi izdarījis, bet ir jau par vēlu, tu jau esi atņēmis viņam dzīvību un nekad vairs nevarēsi to atdot… Akastoss pārlaida roku pār muti, un Hīlass redzēja, kā tā dreb.

-     Dažreiz tie nāk pie manis sapņos, Akastoss čuk­stēja, un tiem ir mana brāļa seja. Es viņu redzu, no viņa acīm līst asinis. Viņš ir dusmīgs. Viņš mani apsūdz. Kalējs apklusa. Es tev neizdaru nekādu pakalpojumu, paturot tevi šeit, Blusa.

-     Tu mani noturi pie dzīvības. Bet kāpēc tu esi te, Talakrejā? Man šķiet, ka Vārnas pielūdz Niknos, kā tad tu vari sevi piespiest palikt šeit, kur viņi varētu būt pavi­sam tuvu?

Akastosa gaišpelēkās acis caururbjoši vērās Hīlasā, un zēns juta, kā veiklais prāts izsver, ko atklāt. Es bēgu­ļoju jau četrpadsmit gadus. Pirms nāves esmu nozvērē­jies paveikt divus darbus. Nekam citam nav nozīmes. Man jāiznīcina Koronosa duncis un jānomierina brāļa gars. Tā dēļ esmu gatavs riskēt ar visu. Pat ar to, ka mani varētu noķert Niknie.

Kalvē sakustējās pagale, un Hīlass salēcās. Kā var nomierināt rēgu?

-    Iebarojot viņam atriebes asinis augstdzimuša Vār­nas asinis. Tikai tad viņa gars radīs mieru. Tikai tad es tikšu vaļā no Niknajiem.

Klintīs modās kaijas. Hīlass dzirdēja, kā no ogļu bed­rēm augšup grabēdami ripo vēršu vilktie rati. Smēdē

iezagās sarkanīga ausma un izgaismoja Akastosa izmo­cītos vaibstus.

Hīlass apdomāja to, ko nupat bija uzzinājis. Viņš jau­tāja: Kāpēc tu man to visu izstāstīji?

Viņam par pārsteigumu, Akastoss atzinīgi palocīja galvu. Labi tu domā kā izdzīvotājs.

-    Bet kāpēc?

-     Es tev to visu izstāstīju tāpēc, Blusa, ka, lai cik dīvaini tas arī būtu, man labāk gribētos tevi neatdot Kreonam, lai tas tevi neuzšķērž kā cūku. Bet, ja tu man maisīsies pa kājām, es tā izdarīšu. Nu tu zini, ko es gribu. Nestājies man ceļā. Iekams Hīlass paguva kaut ko atbil­dēt, kalējs piecēlās un izgāja no smēdes.

Hīlass pieskrēja pie durvīm un skatījās, kā vīrietis attā­linās. Klaidonis Akastoss bija kļuvis par kalēju Damesu un devās paraudzīt, vai krāsnis ir kārtīgi piekrautas ar zaļo akmeni un oglēm. Viņš pameta skatienu atpakaļ, un bija skaidrs, ko viņš domā: Tas, ko es tev pastāstīju, neko nemaina. Ķeries pie darba. Tad viņš uzlika savu masku un nozuda.

Kurdams uguni, Hīlass prātoja, kā gan Akastoss to ir izturējis. Vairums cilvēku, kurus vajāja Niknie, sajuka prātā gada laikā. Akastoss bija nodzīvojis jau četrpa­dsmit.