Uguns sala

kurš stāvēja, iespiedis rokas sānos. Meitene iztrūkusies sazīmēja viņā to pašu svešinieku no klintīs uzskrējušā kuģa, kurš reiz bija sagūstījis Hīlasu.

-    Ārā no manas smēdes! viņš uzrēja.

* * *

Iekams Pirra paguva pateikt kaut vārdu, Hīlass sagrāba viņu aiz rokas un ievilka aiz kalves. Viņu tagad sauc Damess, zēns šņāca. Vārdu Alcastoss tu nekad neesi dzirdējusi!

Meitene izrāvās no tvēriena. Ko? To gribi teikt, ka viņš ir kalējs?

-     Viņš ienīst Vārnas, tie viņam atņēma saimniecību. Un viņš zina par orākulu. Mēs varam viņam uzticēties tā man šķiet.

-    Tev šķiet? Pirra saniknota čukstēja.

Paskaidrojumiem nebija laika. Hilasam griezās galva. Vispirms ziņa no Telamona, tad Pirra, un nu uz viņu nikni glūnēja Akastoss.

-                Kas te notiek, Blusa? Akastoss dusmīgi noprasīja.

-    Tu manā smēdē ielaid sievietes? Vai tad tu nezini, ka tas ir visdrošākais veids, kā piesaukt nelaimi?

-     Un Damess par nelaimi zina daudz, iestarpināja Hekabi. Vai ne, Dames? Ja tevi tiešām tā sauc.

Vīrietis pagriezās pret zintnieci. Ko tas vēl nozīmē?

Viņš bija krietni garāks, bet sieviete neļāvās iebie­dēties. Tev kaut kas seko, viņa sacīja. Es to saožu. Gaisa un tumsas gari.

Akastosa sejā nepakustējās ne vaibsts.

-    Es tev varētu iedot amuletu, kas viņus atvairīs uz kādu laiciņu.

Kalējs izslēja bārdu. Es nepieņemšu palīdzību no sievišķa, kas dod zāles Kreonam.

-    Bet es neļaušu sevi izrīkot vīram, kurš viņam taisa ieročus. Atdod man puiku, un es aiziešu.

-    Kāpēc lai es tev atdotu puiku? Viņš paliks pie manis.

-     Tev viņš nav vajadzīgs. Man gan. Atdod viņu man. Es būšu pateicīga un varbūt atstāšu kādu ziedi tavai rokai. Viņa pameta ar galvu uz kalēja īkšķi, kas bija piepampis un krāsojās violets.

-     Man tavu palīdzību nevajag, kalējs rimti attrauca un, paņēmis īlenu, iedūra īkšķa nagā; izšļācās asinis. Tā jau ir labāk, viņš noteica. Un nu taisieties, ka tiekat.

Pēkšņi Pirra aizspraucās garām Hīlasam un nostājās starp zintnieci un kalēju. Par ko jūs vispār ķildojaties? meitene iesaucās. Mēs visi gribam vienu un to pašu!

-    Kas tā tāda? Akastoss noprasīja.

-     Mana draudzene, Hīlass atsaucās. Viņa…

Pirra ar skatienu apklusināja zēnu. Hekabi grib

padzīt Vārnas no savas salas, viņa sacīja. Damess grib atgūt savu saimniecību.

Akastoss uzmeta Hīlasam vēl vienu niknu skatienu.

-    Bet es, Pirra turpināja, gribu nepieļaut, ka viņi iebrūk Keftiu. Tikai Hīlass grib mukt prom, viņa pie­bilda tik nicīgi, ka Hīlass juta, kā rīklē sakāpj karstums.

-     Kāpēc tad mēs strīdamies? Mums ir jānozog duncis. Mums būs labākas izredzes to paveikt, ja darbosimies kopā, nevis atsevišķi.

-    Kas tu tāda esi? Akastoss jautāja vēlreiz.

Pirra neatbildēja. Viņa bija pietvīkusi, un rēta koši iezīmējās viņai uz vaiga. Meitene bija uz pusi mazāka par kalēju, tomēr lepnā stāja to atsvēra.

-    Viņai ir taisnība, ierunājās Hekabi. Un es zinu, kā mēs varam to izdarīt.

Akastoss sakrustoja rokas uz krūtīm. Un jūs gribat, lai es noticu, ka esat šurp nākušas ar gatavu nodomu azotē, kaut arī nemaz nezinājāt, vai mēs vispār satiksi­mies?

Hekabi viegli pasmaidīja. Es taču esmu pareģe, vai jau aizmirsi?

Akastoss nopētīja sievieti. Un kāda ir maksa par tavu plānu?

-    Tu man atdosi puiku.

-     Neviens mani nevienam nedos! Hīlass iebļāvās.

Akastoss uzmeta skatienu Hekabi, tad Pirrai un, atvē­ris maciņu pie savas jostas, izvilka krūkļa lapu un sakoš­ļāja to. Es tev neuzticos, viņš sacīja Hekabi, un par to tavu nodomu mēs vēl redzēsim. Bet palīdzi man iekļūt cietoksnī, un pārējo es paveikšu pats.

31

Pirra un Hekabi bija aizgājušas pa priekšu un jau bija pie cietokšņa kāpnēm. Hīlass staipīja kaklu un ska­tījās uz vārnām, kas lidinājās gar celtni kā melnas pelnu plēksnes.

Viņam metās šķērmi no šausmām. Tajos mūros bija Kreons un viņa briesmīgais brālis un māsa Farakss un Alekto -, kā arī pats virsvadonis. Koronoss. Jau no vārda vien sirdij pārklājās ēna.

-    Neatpaliec, Akastoss klusi nomurmināja. Un pat nedomā mēģināt bēgt. Uzraugi tevi aizstieps lejā bedrē ātrāk, nekā noplīkšķ pātaga. Akastosam uz sejas bija viņa maska, un, lai Vārnas neatpazītu viņa balsi, viņš bija palaidis baumas, ka nelaimes gadījumā ir apsvilinā­jis rīkli. Tāpēc līdzi nāc tu, viņš paskaidroja Hīlasam.

-    Tu runāsi manā vietā.

-    Lūdzu, neņem mani līdzi, Hīlass lūdzās jau desmito reizi. Ja es tur ieiešu, tad nekad vairs neiznākšu laukā.

-     Iznāksi gan.

-    Kāds mani pazīs.

-    Telamons ir vienīgais, kurš zina, kā tu izskaties, un tu apgalvo, ka viņš tevi nenodošot.

Hīlass dzīrās iebilst, bet tai brīdī abi gāja garām gru­piņai Vārnu karotāju, un Akastoss uzmeta viņam brīdi­nošu skatienu.

Hīlass bija slazdā, un ari visas zīmes bija nelāgas. No Kalna stīdzošie dūmi bija sabiezējuši un satumsuši pelēki. Pat saulriets neizskatījās tāds, kā vajadzētu, debesis bija šķebīgi dzeltenā krāsā ar indīgi zaļām svēdrām. Nebija jābūt pareģim, lai apjēgtu, ka tas vēsta par katastrofu.