Uguns sala

-    Tad jau labāk precēt spitālīgo.

-     Nu, vismaz šajā jautājumā mēs esam vienisprātis, meitene dzēlīgi attrauca, tomēr viņas vārdos pārliecības bija vairāk nekā sajūtās. Telamons soļoja šurpu turpu pa kambari. Viņš izskatījās biedējoši spēcīgs. Pirra iedomā­jās par savu obsidiāna nazi to viņa bija piesējusi pie stilba zem tunikas. Bet Telamons viņai uzkluptu ātrāk, nekā viņa vispār pagūtu to atsiet.

-    Kāpēc viņš ir šeit? Telamons spēji jautāja.

-    Neuztraucies, Pirra indīgi atsaucās. Viņš ar tevi satiksies pie smēdes, kā runāts.

Zēnam palika vaļā mute. Viņš tev to izstāstīja?

-     Viņš ir mans draugs. Viņš man visu ko stāsta. Pirra uz brīdi pieklusa, lai dotu Telamonam laiku to ap­tvert. Un tu? viņa skarbi noprasīja. Kāpēc tu viņam palīdzi?

Durvīs parādījās kāds Vārnu karotājs. Pēc jums vaicā virsvadonis, kungs.

-      Vācies! Telamons ieaurojās, bet Pirra redzēja viņam uz pieres riešamies sviedru pērlītes.

Viņš ir nobijies, meitene nodomāja. Viņš baidās no paša radiem.

Pirra neviļus sajuta mazliet līdzjūtības. Viņa vienmēr bija baidījusies no pašas mātes, cik sen vispār spēja sevi atcerēties.

Telamons nostājās meitenei priekšā un žņaudzīja dūres. Pirra redzēja pretinieka muskuļotās rokas un ple­cus. Viņa skatījās tam garām, neļaudamās iebiedēties.

-                 Man ir jāzina, kas te notiek, Telamons sacīja.

-     Skaties uz mani, Pirra. Skaties uz mani! Kāpēc viņš ir šeit, cietoksnī? Kāpēc tieši šovakar?

Meitene ielūkojās viņam acīs. Kāpēc tu nepajautā viņam pašam?

-     Kalējs mani nelaiž viņam klāt. Ja es uzstātu, mani sāktu turēt aizdomās.

-    Tur es neko nevaru līdzēt.

Telamons ieņurdējās un ar dūri iebelza pa sienu bla­kus meitenes galvai; Pirra sarāvās. Viņš smagi elpoja un spieda dūri pret akmeni.

-                Telamon, Pirra sacīja, cik vien mierīgi spēdama,

-     ļauj man iet. Man jāatgriežas pie zintnieces.

Mirkli Telamons cieši vērās viņā, bet Pirra skatījās pretī, apņēmusies aizstāvēties.

-     Tu jautāji, kāpēc es viņam palīdzu, zēns klusi bilda. Mēs bijām kā brāļi. Viņš ir vienīgais draugs, kas man jebkad ir bijis.

Man tāpat, Pirra drūmi nodomāja.

-Ja neko nedarīšu, es nodošu Hīlasu, Telamons tur­pināja. -Ja viņam palīdzēšu, es nodošu savus radus. Bet, ja man izdosies viņu dabūt prom no salas, es no viņa atbrīvošos uz visiem laikiem. Man vairs nekad nebūs viņš jāsatiek.

-    Vai tu tiešām tam tici? Pirra pajautāja.

Zēns uzmeta viņai mokpilnu skatienu. Kāpēc tas viss notiek? Nekad neesmu neko tādu lūdzis!

-     Nu un tad? Pirra atsaucās. Arī es nelūdzu, lai māte mani iztirgotu kā tādu olīvu Ierūku…

-    Tu esi meitene, meitenes tam ir radītas.

Pirras līdzjūtība pret viņu pagaisa. Nav nozīmes tam, kāpēc tas viss notiek, viņa salti sacīja. Svarīgi ir, ko tu dari. Nepievil viņu.

Telamons sabozās. Kāpēc lai es pieviltu?

-    Tāpēc, ka tu esi Vārna.

-     Kā tu uzdrošinies mani tā saukt! Mēs esam lepna un sena dzimta!

-    Bet vai tu pielūdz tos pašus, ko pielūdz viņi? Pirra cirta pretī. Ko, Telamon?

Zēns norija siekalas. Nē.

-     Tiešām? Es redzēju, kā tu pie tēvoča bēru sārta nosmērēji seju ar pelniem.

-    Tas bija aiz cieņas pret mirušajiem.

-    Tad kāpēc tu esi šeit tagad, kad viņi izsauks Niknos?

-    Ar mani tam nav nekāda sakara, es tur nepiedalīšos!

-    Bet tu nemēģini viņus aizkavēt.

-     Kā gan es to varētu? Lāpas gaismā Telamons ar savu spēcīgo apakšžokli un tumšajām, spožajām acīm izskatījās ļoti pievilcīgs, bet Pirra nodomāja, ka zēna augšlūpā jaušas kaut kas, kas liecina par vārguļa dabu.

Meitene teica: Es domāju, ka tu sadraudzējies ar Hīlasu tāpēc, ka viņš ir stiprs, bet tu esi vājš. Man šķiet, ka tu, Telamon, vienmēr būsi vājš.

Telamons paglūnēja uz Pirru spējā naidā. Bet man šķiet, ka ir laiks tevi sūtīt uz Keftiu.

-Ja tu tā izdarīsi, mums būs…

-     Ā, nekādu derību nebūs, par to es parūpēšos. Tevi aizsūtīs atpakaļ pie mātes, lai tā tevi soda pēc saviem ieskatiem. Viņš satvēra Pirras roku sāpīgi stingrā tvē­rienā. Nāc līdzi. Tev kāds jāsatiek.

32

Divi karotāji tuvojās Hīlasam, un zēns pieplaka pie sienas. Abiem aizsoļojot garām, viņš izdzirda jēlādas čīk­stēšanu, un degunā iecirtās pelnu smaka. Zēnam sažņau­dzās iekšas. Viņš atradās pašā Vārnu cietoksni.

Akastoss ar vergiem bija kaut kur tālāk. Priekšā Hīlass redzēja Hekabi bet Pirru ne. Vai viņa būtu aizgājusi pa priekšu?

Kā meitene uz viņu paskatījās… man šķita, ka tu esi labāks.

Hekabi apstājās pie kādām ar sarkanu priekškaru aizsegtām durvīm.

-   Kur Pirra? Hīlass čukstus jautāja.

-   Kuš! zintniece uzšņāca.

Akastoss un vergi viņus panāca; sargi atvilka aizkaru un iestūma viņus iekšā.

Kambari apgaismoja abos galos novietotas nespod­ras, dūmojošas lampas. Pustumsā Hīlass saskatīja aiz­segtu logu un milzīgu lauvādu pie sienas; viņš nosprieda, ka tas laikam ir viss, kas palicis pāri no Postažas tēva. Kambara vidū stāvēja liels, ar neaizdegtām oglēm pie­krauts bronzas trijkājis. Gaiss sprakstēja, ļaujot sajust, ka šeit tikko notikusi upurēšana. Melns loks uz salmiem klātās grīdas rādīja, kur bija aizvilkts līķis.