Uguns sala

Farakss paķēra lielu pulēta obsidiāna trauku un pie­pildīja keramikas krūzīti tik plānu, ka tai cauri spīdēja uguns. Šķidrums bija sarkans un biezs; Hīlass sprieda, ka tās ir ar vīnu sajauktas asinis. Viņš strauji pukstošu sirdi skatījās, kā Koronoss dzer. Vecajam bija smagi plaksti kā ķirzakai. Bālgana mēle lēni izslīdēja ārā, nolaizot muti bez lūpām.

Kreons pasniedza virsvadonim bronzas šķīvi ar apdegušu gaļu, un vecais vīrs apēda kumosu. Viņam bija melni, smaili apgriezti nagi, un uz īkšķa viņš val­kāja pelēka metāla gredzenu Hīlass nodomāja, ka tas ir dzelzs. Tagad tu, mazdēl, virsvadonis cieti sacīja.

Pārējie gaidīja.

Telamons aplaizīja lūpas. Viņš pasniedzās pēc gaļas gabala un ielika to mutē.

Koronoss īsi pamāja un pavēlēja dēliem un meitai

ēst.

Vārnas apsēdās un klupa virsū apsvilušajai gaļai, grābdami gabalus un plosīdami tos ar saviem asajiem, melnajiem nagiem. Hīlass redzēja Kreona bārdā spīguļo­jošos taukus un pārogļojušās ādas ļerpatu starp Alekto baltajiem zobiem.

Virsvadonis vēlreiz iedzēra un nometa krūzīti zemē, sašķaidot to gabalos. Hekabi bija stāstījusi, ka Koronoss lietojot tikai jaunus traukus un katru tikai vienu reizi.

Hīlass laikam sarāvās no plīšanas trokšņa, jo Koro­noss viņu ieraudzīja. Hīlass nodūra galvu. Viņš juta, kā ķirzakas skatiens pārslīd viņam ar zibens šautras spēku. Zēns sagrīļojās. Šis vīrs bija pavēlējis nokaut visus ārpusniekus. Viņa dēļ Izi bija pazudusi, varbūt pat mirusi…

Spēcīga roka sagrāba zēna plecu, un Akastoss izdvesa viņam ausī: Drīz. Es tev pateikšu, ko sacīt.

Vārnas zieda pelnus uz vaigiem. Dzīres bija galā. Bija laiks lasīt dūmus, lai zinātu, vai rituāls ir izdevies.

Farakss ar zobenu iesita pa bronzas bļodu, kurā iepriekš bija gailošās ogles; bļoda iešķindējās. Alekto sāka kaut ko skandēt, mezdama lokus ap trijkāji un vizo­šajām kājām šķaidīdama velnarutku stublājus.

Koronoss piecēlās un izstiepa plaukstas pāri trijkājim.

Alekto, turpinādama skandēt, paņēma obsidiāna trauku un izlēja sarkanu straumi pār tēva rokām un virsū oglēm, saceļot šņācošus dūmu mākoņus. Šķidrums uz viņa pirkstu galiem bija dieviem, tas, kas izlija cauri,

-     Senčiem, bet tas, kas palika saujās un kā bija visvai­rāk, gariem, kuru vārdus pat Koronoss neuzdrīkstējās izrunāt skaļi: Niknajiem.

Trauks bija tukšs, un Alekto atkāpās. Koronoss nolie­cās uz priekšu un ieelpoja dūmus. Hekabi pavirzījās uz priekšu, lai nolasītu zīmes.

Klusumā Hīlass dzirdēja ogļu sprakstus un klusu elpu. Viņš žņaudzīja lauvas nagu pie savām krūtīm. Akastoss turpat blakus cieši turēja maciņu ar Hekabi doto amu­letu.

Lampu ugunis noplīvoja un apdzisa. Nu tumsu atvai­rīja vien nespodrais trijkāja spīdums. Hīlasam uz rokām uzmetās zosāda. Miesa kļuva salta.

Pēkšņi pa logu iebrāzās neganta auka. Aizsegs dārdē­dams nokrita. Hīlass noslīga ceļos. Kambarī plosījās vējš, un zēns pamanīja par tumsu tumšākus apveidus: lielas, spārnotas ēnas, kuras ieraugot sirds sastinga šausmās. Viņš aizmiedza acis, bet joprojām tās redzēja drausmās, Haosa ugunīs apdegušās galvas, jēli sarkanās mutes, kas līdzinājās vaļējām brūcēm…

Nākamajā brīdī viņi bija prom un, aizsedzot zvaig­znes, aizsteidzās uz Kalnu.

Beidzot Hīlass atvēra acis.

Dūmi bija izklīduši. Gailošo ogļu gaismā viņš ierau­dzīja apstulbušo Hekabi. Izdevās, zintniece izdvesa.

-    Viņi atnāca.

Telamons izskatījās pārbijies. Kreons noslaucīja no pieres sviedrus. Farakss triumfējoši piesita dūri pie krū­tīm, un Koronoss vēl ciešāk satvēra ceļus.

-     Vai tu mani nedzirdēji, vai? Akastoss čukstēja Hīlasam. Pasaki viņiem, ko es nupat teicu! Tūlīt! Tā ir mūsu izdevība!

Bet Hīlass nespēja pakustēties, viņš bija sastindzis šausmās.

Akastoss ieņurdējās un pagrūda zēnu malā. Kalējs Damess, viņš sēcošā čukstā sacīja, ir atnesis Koronosam velti, lai godinātu viņa uzvaru pār Uguns Pavēlnieci. To pateicis, kalējs atkāpās ēnās, un viņa vergi iznāca priekšā. Vārnas pagriezās pret viņiem un cieši noska­tījās, kā tie noliek pie trijkāja apsegtu grozu un atsedz drānu.

Telamons iztrūkās, un Koronosa bērni samiegtām acīm skatījās uz kalēja dāvanu. Virsvadonis nepakustē­jās.

Hīlass iekliedzās un metās uz priekšu, bet Hekabi viņu noturēja. Kuš! viņa čukstēja zēnam ausī. Nepie­vērs sev uzmanību!

Būris bija tik šaurs, ka Postaža nevarēja pagriezties. Mazās lauvas purns bija aptīts ar jēlādas strēmeli, lai viņa netrokšņotu, un mazulīte trīcēja bailēs.

Kreons uzmeta skatienu Hekabi. Ko mums ar to iesākt?

Hīlass redzēja Postažas būrim pievērstās skarbās, nežēlīgās sejas. Viņš juta, kā Hekabi pirksti iespiežas ple­cos. Tas jāizlemj jums, kungs, zintniece sacīja.

Kreons aplaizīja lūpas.

Farakss piegāja pie šķirsta un pacēla vāku. Uguns sar­kani laistījās uz Koronosa dunča. Tas ir upuris, viņš sacīja. Mēs to, protams, nogalināsim.

33

-    Uz priekšu, nodur to, iejaucās Alekto. Tā jau tu vienmēr dari.

-    Un ko tad darītu tu? Farakss cirta pretī.

Hīlass vairs nevarēja izturēt. Kalējs saka, ka lauvai jāpaliek dzīvai! viņš žigli sacīja, nelikdamies ne zinis par Hekabi iztrūcināto skatienu.