Uguns sala

Hllass izvilka dunci no maksts, un tā malas zvaigžņu gaismā zvīļoja viegli sarkanīgas, it kā tas būtu notriepts ar asinīm. Zēns notrīsēja, kaut arī nakts bija tveicīga. Viņš prātoja, vai duncis zina, ka Hllass ir apņēmies izbeigt tā dzīvi.

Bet kā gan viņš to spēs, ja dunci var iznīcināt tikai kāds dievs? Varbūt pat Helcabi nezinās, ko iesākt?

Otrā līdzenuma malā Kalns turpināja izgrūst niknuma dūmus. Hīlass iedomājās par uguns gariem to midzeņos: midzeņos, kas ietiecās dziļi kalna degošajā sirdī.

Un piepeši viņš zināja, kā iznīcināt dunci.

* * *

Pāri līdzenumam no Kalna pacēlās savādi sarkanīgi dūmi.

-    Kalns izskatās dusmīgs, Pirra ieminējās.

-     Viņa ir dusmīga, Hekabi izlaboja. Vārnas pret viņu sūta gaisa un tumsas garus. Viņa tos uzveiks. Bet nepiedos.

Zintniece arī bija saniknota. Abas, īgni klusējot, bija nokāpušas lejā no cietokšņa un devušās uz ciemu. Nozagt dunci nebija izdevies, un nu Hīlass jau būs devies prom no salas, sev līdzi paņemot iespēju sakaut Vārnas.

Taču pusceļā Hekabi apstājās. Viss vēl nav galā. Es to jūtu. Mums jāiet atpakaļ.

Tā nu viņas jau atkal tuvojās krustcelēm. Zvaigžņu gaismā Pirra ieraudzīja dīķīšus, pie kuriem pirmo reizi bija satikusi Hīlasu; tā vien šķita, ka tas notika pirms vairākiem mēnešiem.

Viņa bija sarājusi draugu par to, ka viņš savu māsu vērtē augstāk par visu pārējo, un Hīlass bija atcirtis: Ja Jūzerrefam draudētu briesmas un tu varētu viņu glābt, ko tu tad darītu?

Tagad viņa zināja atbildi.

-    Tev kāds jāsatiek, Telamons bija ņurdējis, aizvilk­dams meiteni uz citu kambari turpat cietoksnī. Tur viņš Pirru atstāja kopā ar vīrieti, kas gaidīja iekšā.

Sākumā viņa to nebija pazinusi. Jauneklis bija saģēr­bies greznās Keftiu vēstneša drānās: smalkā, zaļā apmetnī un pīnēm rotātos, zilos svārkos ar apzeltītu teļādas jostu. Viņam uz krūtīm līdz ar pazīstamo amuletu ar aci karājās lazurītā inkrustēta vaska plāksnīte ar virspriesterienes Jasasaras zīmogu.

Jūzerrefs bija tāds kā vienmēr, tāpēc, protams, viņš vispirms meiteni norāja: Pirra, paskaties uz sevi! Saģēr­busies kā tāda zemniece, mati daudz par īsu… un tavas kājas, tās ir netīras!

-    Man tevis pietrūka, meitene vienkārši sacīja; taču, kad Jūzerrefs spēra soli tuvāk, viņa pacēla rokas. Tas neko nedos, Jūzerref. Es nevaru atgriezties.

-    Tev ir jāatgriežas, viņš iecietīgi sacīja.

-     Vairs nav runas tikai par brīvību, nu jau tas ir kas nopietnāks. Meitene neuzdrīkstējās pieminēt dunci, ja nu viņus gadījumā noklausītos, bet klusītēm izstāstīja vergam par Vārnu nodomu uzbrukt Keftiu.

Pirrai par lielu izbrīnu, Jūzerrefs par to jau zināja.

-     Virspriesteriene to zina jau vairākus mēnešus. Viens no maniem uzdevumiem ir uzzināt par to vairāk.

-    Viņa zina?

-     Pirra, kad tu vienreiz sapratīsi? Virspriesteriene zina visu.

Meitene tik tikko spēja aptvert dzirdēto. Es tik un tā nevaru doties tev līdzi.

-     Tev ir jādodas man līdzi, Jūzerrefs citādā balsī uzstāja.

Un tad viņš izstāstīja. Jasasara bija viltīga. Atved atpakaļ manu meitu, vai arī zaudēsi dzīvību.

Pirra stāvēja aci pret aci ar lēnprātīgo jaunekli, kurš bija par viņu rūpējies jau no bērna kājas. Es nevaru, viņa atkārtoja.

-    Pirra. Manis dēļ.

-    Bet… tu arī vari bēgt! Šī ir tava izdevība! Dodies uz Ēģipti, uzmeklē savu ģimeni tu taču aizvien esi pēc tā ilgojies! Tu vari būt brīvs!

Izskatīgā, lāpas apgaismotā seja kļuva barga. Kā lai es neliekos ne zinis par dievu gribu? Viņi mani padarīja par vergu un aizsūtīja uz Keftiu. Man ir jāatgriežas, lai kas arī notiktu.

Pirra nezināja, ko lai dara. Šobrīd pārējie mēģināja nozagt dunci; viņai vajadzētu tiem palīdzēt.

-    Nāc man līdzi, Jūzerrefs mudināja.

Pēc tam viss notika pavisam ātri. Pirra iekliedzās un metās ārā no kambara, klupdama krizdama skrēja uz priekšu pa lāpu apgaismotiem gaiteņiem un velti mēģi­nāja atrast pārējos. Tad viņa nez kā bija nonākusi pie vārtiem un sastapusi tur Hekabi, kas stīvējās par viņas atbrīvošanu.

Virs krustcelēm riņķoja kaijas un tumsā sasaucās; Hekabi uzšņāca, lai meitene pasteidzas.

Ko tu darītu, Pirra? Hīlass bija jautājis.

Tagad viņa zināja. Viņa bija tikpat nežēlīga kā māte. Viņa bija nolēmusi Jūzerrefu nāvei.

Un beigās tas viss izrādījās velti, jo nodoms nebija izdevies. Duncis joprojām bija Vārnām. Un Hīlass bija prom.

Hekabi bez brīdinājuma sagrāba Pirras roku un ierāva viņu aiz ērkšķu krūma. Kāds nāk! viņa izdvesa.

Krustojumam tuvojās kāds stāvs. Pirra redzēja, ka nācējs noņem cepuri un noslauka pieri. Viņa pamanīja, kā gaišajos matos atmirdz zvaigžņu gaisma.

Meitene iznāca ārā. Tu neaizbrauci.

* * *

Pirra izskatījās gluži bāla un vērās viņā tā, it kā viņš būtu rēgs. Es domāju, ka esi prom, viņa sacīja. Man šķita…

-    Nav laika skaidrot, zēns pārtrauca. Tad uzrunāja zintnieci: Mums tas jāaiznes uz Kalnu, vai ne?

Sieviete neatbildēja. Viņas acis bija kā piekaltas priekšmetam, ko zēns turēja dūrē. Vai tas ir…

-Jā, viņš nepacietīgi sacīja.

-    Duncis, Pirra izdvesa. Kā tas…