Uguns sala

Pirra pamāja. Es tur tālāk redzēju taku…

-     …ja izdotos tikt apkārt otrā pusē un lejā līdz bie­zoknim…

Ja krauja nebūs pārāk stāva un ja suņi mūs nepanāks agrāk, Hīlass nodomāja. Pirras sejā viņš izlasīja, ka mei­tene domā to pašu.

Abi bērni pieliekušies skrēja uz taku, Postažai brāžo­ties viņiem pa priekšu viņa suņu baram bija šausminoši viegls medījums.

Bēgļiem par lielu izbrīnu, taka izrādījās bruģēta ar obsidiānu un vijās augšup uz virsotni; Pirra sprieda, ka to noteikti būs ierīkojuši salinieki, lai varētu nest Kalnā ziedojumus. Taka bija nodevīgi gluda. Pirras sandales slī­dēja, tāpēc viņa norāva tās nost un skrēja tālāk basām kājām.

Hīlass ik mirkli baidījās izdzirdēt nagu skrapstus un bultu spindzēšanu, bet saklausīja tikai vēja šņākoņu un viņu pašu sēcošos elpas vilcienus. Nākamajā mirklī Saule satumsa, un zēns ieskrēja indīgu dūmu mutulī. Dūmi koda plaušās, un zēns centās apspiest klepu. Dūmakā

viņš redzēja, kā Pirra sagrīļojas un piespiež plaukstu mutei.

Postaža grūstīja zēna kājas, mēģinot noturēt viņu uz takas. Tad vējš mazliet izkliedēja dūmus, bet Hīlass ari pamanīja, kāpēc tā noticis turpat takas malā bija bur­buļojoša, ar dzeltenu garozu klāta bedre uguns gara midzenis.

Hīlass saķēra Pirru aiz rokas un norādīja: Turies uz takas, viņš izdvesa, tie ir visapkārt.

Obsidiāna čūska vijās augstāk, un vējš kļuva arvien spēcīgāks: brāzmas te aizrāva dūmus prom, te ietina viņus indīgajos izgarojumos. Abās pusēs bēgļi dzirdēja saniknotu garu sprauslāšanu. Kalns dzina viņus uz vir­sotni.

Hīlasa mantas sitās viņam pret muguru, un Postažas bumbiņa atraisījās un iekrita svelošā plaisā. Viens šņā­ciens, viens dūmu mākonis un bumba uzliesmoja.

Postaža to nepamanīja. Mazā lauva bija kaut ko saodusi. Viņa dedzīgi ieņurdējās un joņoja augšā pa taku.

Hīlass uzmeta Pirrai iztrūcinātu skatienu. Lauvu mazulīte nešķita nobijusies, viņa šķita dedzīga.

Kaut kur zemāk dūmos atskanēja vīrieša klepus.

Bēgļi šausmās saskatījās.

Tālumā ierējās suns: trīs īsi, mežonīgi signāli. Zemāk atsaucās vēl viens.

Hīlass un Pirra bēga augstāk. Taka vērtās stāvāka; jau pavisam drīz bija jāliek lietā rokas. Hīlass staipīja kaklu un ieraudzīja, ka virsotne ir šaušalīgi tuvu un no tās bie­ziem, baltiem viļņiem veļas indīgi garaiņi.

Obsidiāna bruģis beidzās, un nu zēns skrēja pa dru­panām, melnām nobirām. Cauri dūmakai viņš pamanīja,

ka Pirra paklūp. Nākamajā mirklī zeme viņai zem kājām sagruva un viņa nozuda.

Meitene palika pieķērusies pie kraujas malas, kājām velti meklējot atbalstu. Hīlass saķēra viņu aiz rokas un uzrāva atpakaļ augšā.

-     Esam korē, viņš elsa.

Kalna mugura bija šaura kā naža asmens, uz tās tik tikko pietika vietas, lai bērni varētu nostāties blakus. Vienā pusē nogāze tiecās lejup uz brikšņiem, kas šķita esam neaizsniedzami tālu. Otrā pusē bija krauja, kurā Pirra galdrīz bija iekritusi. Dūmu dēļ nevarēja redzēt, cik dziļa ir aiza.

-    Kas ir tur lejā? Pirra izdvesa.

Hīlass iemeta aizā oli: viņi dzirdēja, kā tas noklaudz un atsitas, taču nesadzirdēja būkšķi. Piepeši dūmi pašķī­rās, un viņi ieraudzīja. Viņi bija sasnieguši Talakrejas vir­sotni, un tā izrādījās tukša: milzīgs, plašs katls ar uguns garu liesmojošajiem midzeņiem gar malām un kailām, melnām malām, kas tiecās lejup dūmu vērpetēs, kur mita Uguns Pavēlniece. Viena kļūmīga kustība, un Viņa aprīs bēgļus dzīvus.

Kaut kur aiz muguras atskanēja suņu rejas. Augstāk slējās krātera mala ar milzīgiem klintsbluķiem, kas likās kā drausmīga spēka izmesti no krātera iekšienes. Bēr­niem nebija izejas bija jārāpjas augstāk.

Pēkšņi Pirra iepleta acis un raušus norāva Hīlasu zemē.

Viņam gar galvu kaut kas aizsvilpa un trīsēdams iedūrās zemē.

Tā bija bulta ar vārnu spalvām galā.

Pirra ciešāk satvēra savu rungu. Viņi ar Hīlasu plecu pie pleca stāvēja krātera malā.

No Vārnām nebija ne miņas, izņemot to vienu bultu, bet nu no dūmiem izlīda divi suņi ar saboztu spalvu.

-                Turies pie manis, Hīlass klusītēm nomurmināja.

-     Tu esi mazāka, tev viņi uzbruks pirmajai. Zēna seja izskatījās apņēmīga, un savos jēlādas svārkos ar lauvas nagu uz krūtīm viņš izskatījās pēc ārpusnieka vēl vairāk nekā jebkad agrāk.

Suņi bija plušķaini, rudi nezvēri ar zobiem kā mežakuiļu ilkņi. Dzīvniekiem tuvojoties, Pirra redzēja to acīs zalgojam asinskāri.

Viens plušķis negaidīti klupa meitenei virsū. Viņa atvēzējās ar rungu. Netrāpīja. Hīlasa cirvis ķēra suni lēcienā, un tas nogāzās zemē beigts.

Pirrai virsū metās otrs suns. Viņa iebelza tam pa purnu, aizmetot nezvēru sānis, bet tas šaušalīgā ātrumā uzklupa vēlreiz. Hīlass sunim iespēra tā, ka tas kauk­dams iegāzās bezdibenī, bet arī pats spērējs sagrīļojās. Viņš būtu iekritis kādā uguns gara midzenī, ja Pirra viņu nebūtu parāvusi atpakaļ.

Nu tuvojās vēl divi suņi, un no dūmiem iznira arī karotāji daži uzvilka lokus, citi žņaudzīja rokās dunčus.

-     Aiz mums, Hīlass izdvesa, pamezdams turp ar galvu. Tā klints, kas izskatās pēc lauvas ja varēsim tur tikt, varēsim aizstāvēties…