Uguns sala

Hīlass uzmeta viņai brīdinošu skatienu.

-    Mēs nevaram vēl ilgāk vilcināties. Mums ir jāizlemj, ko darīsim.

-    Tu runā par dunci, viņš caur zobiem izgrūda.

Meitene pamāja ar galvu. Ja mēģināsim bēgt, mēs

zaudēsim vienīgo izdevību to nozagt. Mums ir jāizvēlas.

Hīlass ar papēdi nikni spārdīja zemi. Tam dun­cim, viņš strupi noskaldīja, ar mani nav nekāda sakara.

Pirra sarauca tumšās uzacis. Pērnvasar tu biji apņē­mības pilns neļaut viņiem to atdabūt. Kas ir mainījies?

-     Ir pagājis gads lūk, kas. Un vēl dzīve raktuvē. Es tikai gribu atrast Izi.

-    Bet ja nu dievi tev to neļaus?

-     Ko viņi no manis grib? zēns iekliedzās. Ko tu gribi? viņš uzbrēca kūpošajam Kalnam, un tas atbal­soja: gribi, gribi, gribi…

-    Tu biedē Postažu, Pirra bargi aizrādīja.

Hīlass uzgrieza meitenei muguru. Domās viņš redzēja Koronosa dunci: plato, stūraino rokas sargu un skaisto, nāvējošo asmens izliekumu. Viņam gribējās to sagrābt un likt tam iezvīļoties Saulē, sajust tā spēku savās dzīs­lās… viņam gribējās to iemest Jūras dibenā.

-    Tas vienmēr būs kopā ar mums, Pirra bilda, it kā būtu dzirdējusi drauga domas. Lai ko mēs arī darītu un lai kur ietu. Nē, neej projām paklausies! Mēs nezinām, cik ilgi tas atradīsies šeit Talakrejā, bet viens ir skaidrs mūžīgi tas nebūs. To aizvedīs atpakaļ uz Mikēnām, un tad tas būs prom uz visiem laikiem. Šī ir mūsu vienīgā iespēja.

-    Kas tev tur vispār par daļu? Hīlass attrauca. Ar tevi tam nav nekāda sakara!

-    Ir gan! Keftiu ir mana zeme. Es nevaru nelikties ne zinis.

-     Vakarnakt tu apgalvoji, ka miršot, ja tevi aizsūtīs atpakaļ. Vai tiešām tu domā, ka vari izglābt Keftiu un izvairīties no sagūstīšanas?

Meitene sarāvās. Es varu mēģināt. Viņa pieskārās zīmogakmenim pie savas plaukstas locītavas, un sīciņais ametista piekūns uzmirdzēja Saulē. Hīlas, es domāju, ka tā nav tikai sagadīšanās, ka tu te nokļuvi, tāpat kā nav sagadīšanās, ka te nokļuvu es un ka dunci ved uz Talakreju. Tā nav sagadīšanās, ka orākuls pieminēja tevi…

-     Bet es nekad neesmu lūdzis, lai mani piemin kāds orākuls! Hīlass aizsvilās. Varbūt tas vispār nedomāja mani, es jau neesmu vienīgais ārpusnieks! Es to nedarīšu! Kopš es pazaudēju Izi, es tikai visu laiku no viņas attāli­nos! Bet vairs tā nebūs!

-     Tu dusmojies tāpēc, ka zini, ka tā rīkoties būtu pareizi.

-     Man ir vienalga, kas ir pareizi, man svarīga ir Izi!

-     Un, ja tu viņu atrastu kā tu domā, cik ilgi jūs varēsiet dzīvot Līkasa kalnā, ja pie varas joprojām būs Vārnas?

Hīlass nikni pablenza. Vakarnakt tu jautāji par manu māti. Ja es viņu vēl kādreiz satikšu, ko lai es viņai saku, Pirra? “Vienīgais, ko tu man piekodināji, bija parū­pēties par māsu, bet man nesanāca”? Man ir jāatrod Izi. Viss pārējais gan orākuls, gan Vārnas, gan duncis tikai traucē.

-     Un es? Pirra rāmi pajautāja. Un Postaža? Vai mēs arī traucējam?

Hīlass ilgi viņā vērās. Tad pagriezās uz papēža un aiz­gāja.

Pēc laika viņš atgriezās.

Pirra sēdēja turpat ieplakā, kur viņš bija to atstā­jis. Blakus bija izlaidusies Postaža un laizīja no ķepām pelnus. Zēnam nākot, mazā lauva teciņiem metās pretī, sasveicinoties izdvešot klusus ng, ng. Pirra pat nepa­grieza galvu.

-    Man žēl, Hīlass sacīja.

Pirra pamāja ar galvu. Man tāpat. Jo es esmu izlē­musi. Lai ko tu arī darītu, es atgriezīšos. Man ir jāatrod veids, kā nozagt dunci un nosūtīt brīdinājumu Keftiu. Un, jā, Hīlas, es mēģināšu paveikt gan vienu, gan otru.

-     Tas ir neprāts. Tu pati man stāstīji, kāds ir tas cie­toksnis.

Meitene ar cirvja kātu bakstīja zemi. Viņai uz vaiga baloja rēta, bet nelokāmajā apņēmībā Hīlass saklausīja atbalsi no viņas mātes virspriesterienes rakstura.

-    Un tu? Pirra pajautāja, nepacēlusi galvu.

-     Nezinu. Hīlass piegāja pie takas malas un palūko­jās lejā pa nogāzi. Viņš izklaidīgi aplūkoja melno klaju, kas tiecās lejup līdz irbulenēm aizaugušiem grāvjiem. Viņš saoda sausu zemi, timiānu un degoša koka dūmus. Viņš nezināja, ko lai dara.

-                Es nevaru viņiem ļaut iebrukt Keftiu, Pirra sacīja.

-     Man ir jāmēģina pat ja nespēšu neko vairāk kā brīdi­nāt savu tautu.

Viņš saoda degoša koka dūmus…

Hīlass nokrita ceļos.

-    Hīlas? Pirra samulsa.

Tādā attālumā bija grūti kaut ko skaidri saskatīt, bet viņš bija saskaitījis sešus vai septiņus suņus un kādus septiņus Vārnu karotājus. Izskatījās, ka viņi ierīko apmetni.

Pa kādu spraugu Hīlass ieraudzīja sava vecuma zēnu gara auguma, labi noaugušu un ar tumšiem, karotāja pīnēs savītiem matiem. Viņš ievēroja, kā tas ķimerējas ap zīmogakmeni pie savas plaukstas locītavas tādā satriecoši pazīstamā manierē. Ausīs iešalcās asinis. Tas bija Telamons.

Postaža pienāca paskatīties, ko viņš tur dara; pa nogāzi novēlās oļu birums. Telamons pacēla acis. Hīlass sagrāba Postažu aiz čupra un parāva tā, lai viņu nevarētu redzēt.

-    Kas ir? Pirra nesaprata.

-    Zemē! Hīlass čukstēja.

Meitene noliecās.

Par vēlu.

Telamons bija viņu pamanījis.

25

Suņi jau joņoja augšup pa nogāzi, un Vārnas izretinā­jās, lai nogrieztu bēgļiem ceļu. Hīlass pameta ar galvu uz virsotnes pusi. Vienīgais ceļš ved augšup.