Uguns sala

Meitene papurināja galvu. Viņi gāja bojā zemes­trīcē, kad es vēl biju maza. Tā vismaz man sacīja bet es vienmēr esmu domājusi, vai tikai māte vienkārši netika no tiem priesteriem vaļā, lai viņi nevarētu radīt nekādas nepatikšanas.

Hīlass iesvilpās. Vai tad tev par viņiem negribējās neko zināt? Man vienmēr ir gribējies kaut ko uzzināt par savu tēvu.

-     Kāpēc lai es to vēlētos? Ir jau gana ļauni, ka man ir māte. Acu priekšā Pirra ieraudzīja Jasasaru, bet tūlīt aizdzina šīs domas prom.

Hīlass viņu vēroja. Vai viņa tev sekos? viņš klusi pajautāja.

Meitene pasniedzās pēc vēl viena fenheļa stublāja.

-     0 jā, viņa sūtīs mani meklēt. Viņa nekad nepadosies. Mirkli Pirra iztēlojās savu māti Čukstu Zālē elpojam jūras liliju noslēpumaino smaržu. Varbūt Talakrejas lilijas jau bija aizsūtījušas vējā savu smaržu un pastāstījušas savām keftiešu māsām, ka Pirra ir šeit, bet tās savukārt izstāstīs Jasasarai…

-    Es nekad neatgriezīšos, Pirra skaļi sacīja. Ja viņa mani atkal ieslēgtu, es nomirtu.

Viņa zināja, ka šie vārdi īsti nesaskan ar to, ko viņa bija sacījusi par keftiešu brīdināšanu par Vārnu iebru­kumu; viņa skaidri redzēja, ka to pašu domā arī Hīlass. Bet viņš neko neteica, un Pirra par to jutās pateicīga.

Zēns ar ērkšķi izķeksēja no čaulas vēl vienu gliemezi un pasniedza Pirrai. Man vienalga šķiet, ka tev ir pavei­cies, jo tev ir māte.

-    Paveicies? Pirra gandrīz aizrijās ar gliemezi. Es viņu ienīstu, un viņa ienīst mani!

-     Jā, bet… Es par savējo atceros tikai to, kā viņa pameta mūs ar Izi. Dažreiz man šķiet, ka ir vēl kādas atmiņas, bet tās nekad nedodas rokā.

Pirrai bija žēl drauga. Viņa domāja, cik tas savādi, ka viņa pazīst savu māti, bet to ienīst, turpretī Hīlass savējo nepazīst, bet mīl.

-    Kā tev šķiet, vai viņa vēl ir dzīva? meitene jautāja.

-     Varbūt. Varbūt kādu dienu mēs visi būsim kopā viņa un es, un Izi. Hīlass sarauca uzacis un uzzīmēja smiltīs apli.

Postaža pamodās un pienāca paostīt gliemežu čau­las. Hīlass viegli pastūma mazo lauvu nost un uzrunāja Pirru: Ko tu biji nodomājusi darīt tad, kad atstāji Keftiu?

Pirra iepleta rokas. Tik tālu es patiesībā nebiju domājusi. Mēģināju tikai tikt prom. Kāpēc tu jautā?

Hīlass ievilka smiltīs vēl vienu apli. Tu varētu nākt man līdzi. Uz Likoniju. Mēs varētu dzīvot kalnos.

Meitene nosarka. Paldies.

Viņš paraustīja plecus.

Postaža izspļāva gliemeža čaulu un sāka klepot. Hīlass savāca atlikušos gliemežus un nolika zaru staklē, kur tos nevarēja aizsniegt.

Jau satumsa, bet Pirrai vēl negribējās gulēt, un viņa pajautāja Hīlasam, cik tālu viņš varot aizspļaut olīvas kauliņu.

Zēns atšiepa lūpu. Tālāk nekā tu.

-    Ak tā? Nedomāju vis!

Abi iebāza rokas olīvu maisiņā, košļāja un spļāva. Pirra Keftiu bieži bija spēlējusi šo spēli un jau gandrīz uzvarēja, bet tad Hīlass viņu sasmīdināja, viņa aizrijās un gandrīz nosmaka, no tā sāka smieties vēl trakāk un beigās tiešām zaudēja.

-    Tu blēdījies! viņa izdvesa.

-    Nu un tad? Hīlass spurdza. Es uzvarēju!

Bērni atgūlās uz muguras un košļāja kraukšķīgas,

sarkanas granātābolu sēkliņas, kuras Pirra beidzot bija pierunājusi Hīlasu pagaršot.

-    Kur tu iemācījies tā spļaut? Hīlass pajautāja.

-    To man iemācīja Jūzerrefs viņam tas ļoti labi pado­das.

Postaža uzrāpās Hīlasam uz krūtīm, un zēns paraus­tīja dzīvnieka ausis.

-                Jūzerrefam viņa šausmīgi patiktu, Pirra sacīja.

-      Vienai no viņa spēcīgākajām dievietēm ir lauvenes galva.

Hīlass ieskāja mazās lauvas skaustu. Vai dzirdēji, Postaža?

Postaža nožāvājās tik plati, ka nokrita zemē.

Pirra laiski apvaicājās Hīlasam, kāpēc pārējie zir­nekļi viņu saukuši par Blusu, un viņš pastāstīja, ka tas esot bijis pirmais vārds, kas viņam ienācis prātā. Tā mani pērnvasar nosauca tas svešinieks, vai atceries? Akastoss?

Meitene nodrebēja. Tas tur, kas tevi sasēja un atstāja… viņa pieklusināja balsi, …Niknajiem.

Abi apklusa. Pirra domāja par Vārnām, kuri pielūdza Niknos savos slepenajos, drausmajos rituālos. Viņa jau dzīrās par to pastāstīt Hīlasam, taču nolēma to nedarīt. Tagad ne. Tumsā ne.

Nakts kļuva arvien dziļāka. Bērni pusbalsī pārrunāja, ko darīs rīt. Hīlass gribēja uzkāpt obsidiāna kraujā un doties uz rietumiem apkārt kalnam, cerot sasniegt Jūru. Viņš aprakstīja vietu augstu virs kraujas, kur esot dīvai­nas, šņācošas plaisas, kurās mitinās uguns gari. Viņš sacīja, ka viņam šķietot Postaža tos redz un ka viņam neesot ne mazākās vēlēšanās vēl kādreiz tiem tuvoties.

-     Bet man šķiet, ka varam no tiem izvairīties, ja turēsi­mies zemāk nogāzē. Kaut kur noteikti būs taka uz krastu un kāds ciems, kur varēsim nozagt laivu.

-    Vai arī mēs varētu uzmeklēt ceļu uz Hekabi ciemu, ierosināja Pirra. Viņi mums palīdzēs. Un es aiz vienas no būdām esmu aprakusi mazliet zelta.

Hīlass klusēdams klausījās.

Pirra ar nepatiku apzinājās, ka nav pieminējusi ne Vārnas, ne dunci.

Viņas skatiens sastapās ar Hīlasa skatienu, zēns aši novērsās, un Pirra apjauta, ka arī viņš domā par to pašu.

24-

-     Tas LIkasa kalns, kur tu uzaugi, Pirra klusiņām jautāja, vai tas bija līdzīgs šim te?

-    Nē, Hīlass atsaucās.