Uguns sala

Mazā lauva kašņāja tieši to vietu, kur Pirra bija apra­kusi savus vēmekļus. Pirra gaiņāja viņu prom, un mazu­līte patvērās aiz Hīlasa.

-    Viņa ir mazliet tramīga, Hīlass paskaidroja, kasī­dams mazajai lauvai ausis. Gan viņa pie tevis pieradīs.

-    Man šķita, ka tas ir kaķis, Pirra noteica.

-     Kas ir kaķis?

Meitene ieplestām acīm pavērās jautātājā. Vai tad jums Likonijā nav kaķu?

-     Domāju, ka ne.

-    Ā. Nu, tie ir tādi kā kā ļoti mazi lauvas.

Hīlass sāka smieties. Tu to izdomāji!

Pirra plati smaidīja. Nē, neizdomāju vis! Pēkšņi viņa sajutās labāk.

-     Nāc, Hīlass sacīja un, saķēris Pirru aiz rokas, pie­cēla viņu kājās. Apmetne ir pavisam netālu, un tur ir jauks, silts avots. Varēsi sakopties.

Viss bija noticis briesmīgi ātri. Lauvu mazulīte nobi­jās, ka suņi nogalinās zēnu, bet sajuta dziļu cieņu, kad viņš nogalināja tos. Tad viņš atrada šo smirdīgo cilvēku mātīti, un nu viņi bija atpakaļ savā migā, bet zēns bija devies medīt un atstājis viņas abas te.

Lauvenīte juta, ka zēnam tā mātīte ļoti patīk, kaut arī viņš negribēja to izrādīt; tomēr viņa nejutās par to pārliecināta. Viņa piesardzīgi paslēpās garā zālē un ska­tījās, kā mātīte novelk savu smirdīgo virsādu un iekāpj karstajā slapjumā. Viņa mērcējās veselu mūžību, prie­cīgi sprauslādama un smilkstēdama, un ienirdama zem ūdens.

Kad viņa izkāpa laukā, āda izrādījās nevis tādā krāsā kā lauvām un kā zēnam, bet gan bālgana un viņai bija garas, melnas krēpes. Lauvenīte bija dziļi izbrīnīta. Tātad cilvēku mātītēm bija krēpes?

Nu cilvēku mātīte uzvilka savu virsādu to viņa arī bija izmazgājusi. Viņa paripināja pīto bumbiņu vilinoši tuvu garām slēptuvei. Mazulīte nespēja pretoties kārdi­nājumam. Viņa uzklupa un cirta bumbiņai ar ķepu, bet tā, kā allaž, ripoja ātrāk, nekā lauvenīte spēja paskriet, kaut arī tai nebija kāju. Mātīte to veikli saķēra priekšķepās un pameta augstu gaisā, un lauvenīte vēlreiz lēca pakaļ.

Tā viņas spēlējās, līdz mazā lauva nogura. Viņa ap­vēlās uz muguras, un mātīte pakasīja viņu zem priekšķepas tieši tur, kur mazulītei vislabāk patika.

-     Manuprāt, Postaža sāk pie manis pierast, Pirra sacīja, piebāzusi muti ar brieža gaļu.

-    Es taču teicu, Hīlass nomurmināja.

Postaža sēdēja starp viņiem un cerību pilnu skatienu vērās te uz Pirru, te uz savu bumbiņu, te atkal atpakaļ. Pirra pameta rotaļlietu Hīlasam, viņš to ar vienu roku noķēra un meta atpakaļ. Pēc pāris metieniem viņi ļāva mazulītei bumbu noķert, un tā atgūlās, nenovīdīgi saķē­rusi rotaļlietu starp priekšķepām. Pirra pasmaidīja un ar kāju pirkstiem pakasīja lauvenītes sānu.

Hīlass redzēja, ka meitene jūtas labāk. Viņa arī izska­tījās labāk. Pirra bija nomazgājusi dubļus, ar pirkstiem saglaudusi melnos, sprogainos matus, un rēta uz vaiga atgādināja gludu, bālu pusmēnesi. Hīlasam šķita, ka Pirrai rēta piestāv viņai piemita kaut kas tāds, kas atgādi­nāja Mēnesi, bet, pieķērusi draugu skatāmies, meitene nosarka un aizgrieza galvu, lai rēta nebūtu redzama.

Zēns joprojām nespēja noticēt, ka Pirra bija viņu atradusi. Ceļā uz apmetni viņš bija tai izstāstījis par grābējiem un nogruvumu, bet viņa par zintnieci, kas izārstēja Kreonu, un to, ka Zens, Sikspārnis un Slienā ir izglābušies. Viņš juta, ka Pirrai būtu vēl vairāk stāstāmā, bet neko nejautāja. Šobrīd viņam gribējās tikai izbaudīt kopābūšanu ar viņu un ar Postažu, prom no Vārnām.

Viņam negribējās domāt ne par ko citu.

* * *

Sabiezēja krēsla. Hīlass sagrieza vēl papardes un izklāja tās zem klintsradzes Pirras guļvietai, tad uztaisīja

vietu sev gabaliņu tālāk zem kāda krūma. Pirra sēdēja pie avota un baroja Postažu ar stirnas gaļas gabaliņiem.

-     Hīlas, meitene bilda satrauktā balsī, man tev kaut kas jāpasaka.

Zēns nolika zemē papardes, ko turēja rokās. No drau­dzenes toņa viņš jauta, ka nekas labs tas nebūs. Vai tas nevar pagaidīt līdz rītam? viņš jautāja.

-     Man šķiet, ka ne. Viņa vilcinājās. Vārnas. Viņi zina, ka tu esi dzīvs.

Hīlass klusēja.

-    Vai tu dzirdēji, ko es teicu?

Postaža pierikšoja zēnam klāt un paberzēja taukaino purnu pret viņa celi. Kā viņi to zina? Hīlass klusiņām vaicāja.

-    Hekabi iestājās transs. Viņa pateica: “Arpusnieks ir dzīvs.” Kreons to dzirdēja.

Hīlasam vēderā kā salts akmens iegula bailes. Bet viņi nezina, ka esmu te, Talakrejā.

-Nē.

-    Un viņi nezina, kāds es izskatos.

-    Daži varbūt zina gan un Telamons to zina pavisam noteikti.

Telamons. Šis vārds nostājās starp viņiem kā rēgs.

-    Telamons, Hīlass noteica, ir tālu prom Likonijā.

-Jā, bet…

Zēns pielēca kājās, iztrūcinot Postažu. Tur tālāk aug puduris ugunspuķu. Vai vari kādu drusku saplūkt? Man jāapkopj suņa kodums, un ari tev noderētu ziede tiem skrāpējumiem uz kājām.

Pirra klusēdama pasniedza viņam ugunspuķes, un Hīlass klusēdams sapina auklu, ar ko piesiet kompreses.