Uguns sala

Cirvis aizlidoja pa gaisu, bet Hīlasam nez kā izdevās palikt kājās un nogrūst nezvēru nost. Tas vienā acumirklī atkal klupa virsū un iecirta zobus zēnam stilbā. Hīlass ieldiedzās un pasniedzās pēc naža. Aiz jostas tā nebija. Viņš paķēra akmeni un atvēzējies sita; akmens viegli

trāpīja sunim pa plecu, bet tas nelikās par to ne zinis. Hīlass atvēzējās vēlreiz, un suns metās viņam pie rīk­les. Zēns sagrāba plēsoņu aiz kakla, bet suņa svars trieca viņu pret zemi.

Abām rokām saķēris suni aiz čupra, Hīlass cīnī­jās, mēģinot atgrūst žokļus prom no savas sejas. Zobi nošņakstēja pirksta platuma attālumā no viņa deguna; seja nošķīda siekalām. Vaigu karsēja pēc gaļas smirdoša elpa, un rūcieni sadrebināja visu zēna augumu. Hīlass ielūkojās mazajās, dzeltenajās ačelēs un ieraudzīja neslēptu asinskāri. Viņam sāka trīcēt rokas. Ilgi viņš to vairs nenoturēs.

Viņš izdarīja neiedomājamo iegrūda dūri sunim rīklē.

Nezvērs tā iztrūkās, ka neattapa kost. Hīlass ar brīvo roku sameklēja akmeni un trieca to sunim pa pakausi. Suns saļima viņam virsū un palika nekustīgi guļam.

Hīlass izrāva roku, cīnīdamies pēc elpas. Roku klāja slienas, taču tā bija tikai saskrāpēta. Kodums stilbā bija nejaukāks, tomēr tas vēl nebija sācis sāpēt. Viss augums drebēja.

Zēns paķēra savu cirvi un pielēca kājās. Brikšņos val­dīja klusums. Kur palika otrs suns? Kur bija Pirra? Steberējot cauri biezoknim, Hīlass iztēlojās, kā meitene stāv, pagriezusi seju pret uzbrucēju, un viņai tuvojas milzīgs nezvērs.

Viņš jau dzīrās riskēt un uzsaukt, kad zem kājām pazuda pamats un viņš nokrita.

Šaušalīgi tuvu atskanēja rūciens. Hīlass drudžaini grābājās apkārt, meklējot cirvi, bet nevarēja to atrast. Šurp šāvās sarkana šautra.

Tai pašā bridi kā no zila gaisa uzradās grābējs ar rungu rokā, un suns piepeši pakrita beigts.

Hīlass piecēlās sēdus un iepleta acis.

No grābēja pilēja zaļas gļotas. Vai viss kārtībā? Pirra izdvesa.

22

-    Noturēju tevi par grābēju, Hīlass izmocīja.

-    Kas tas tāds? Pirra nesaprata.

-    Tu esi vienos dubļos!

-    Kur tas otrs suns?

-      Es to nositu. Zēns piecēlās kājās un nopurināja putekļus. Neraugoties uz dažiem skrāpējumiem un asi­ņaino apakšstilbu, viņš izskatījās nesalīdzināmi labāk nekā iepriekšējā reizē, kad Pirra viņu bija redzējusi. Viņš vairs nebija tik izkāmējis, skrandainu lupatu vietā bija ieģērbies raupjos ādas svārkos un apjozies ar glītu pītu jostu. Satriecošākais bija tas, ka Hīlass bija tīrs. Mati vairs nebija pielēkšķējuši netīrumiem, bet spīdīgi un nobrie­dušu kviešu krāsā. Piepeši Pirra vēlējās, kaut nebūtu noskretusi ar dubļiem.

-    Paldies par to, ko izdarīji, Hīlass sacīja, pieliekda­mies pacelt savu cirvi.

Meitene saknieba lūpas un mēģināja pasmaidīt.

-                Nespēju noticēt, ka tu mani atradi, viņš turpināja.

-     Kā tu tiki ārā no cietokšņa?

-    Par to parūpējās Hekabi. Es… es atradu tavas zīmes.

-    Kāpēc tu esi tik dubļaina?

-     Ē-e… lai sajauktu suņiem pēdas.

-    Apķērīgi!

Pirra neatbildēja. Beigtais suns gulēja starp viņiem. Viena ķepa bija lauzta, un dzīvnieks izskatījās savādi vārīgs. Pirrai ļoti patika suņi. Viņai vienmēr bija gribē­jies pašai savu suni. Bet nu viņa bija izdarījusi kaut ko tādu.

Es to nogalināju, meitene domāja. Pirrai saļodzījās ceļi, un viņa apsēdās. Hīlass kaut ko sacīja, bet Pirra viņu nedzirdēja. Viņa mēģināja apspiest nelabumu.

-    Es jautāju: vai tev ir kādas mantas?

-     Ē-e… ūdens maiss un maisiņš ar olīvām. Tur tālāk.

-    Es sameklēšu. Tu…

-     Es to nogalināju, viņai izspruka. Nekad nebiju nevienu nogalinājusi.

Hīlasam palika vaļā mute. Tiešām nekad1

Viņi vērās viens otrā, un plaisa starp viņiem kļuva vēl lielāka. Hīlass visu mūžu bija medījis tas bija nepiecie­šams, citādi viņš mirtu badā. Pirra Dievietes Namā bija tikai sasitusi plaukstas, un vergi atnesa visu, ko viņa vēlējās.

Hīlass pieskārās viņas plecam. Dzīvajos varēja palikt vai nu suns, vai es, viņš saudzīgi bilda. Turklāt tagad viņam ir labāk. Varbūt viņš atdzims kā ganu suns un viņu gaida laba dzīve kalnos.

Pirra nedroši pasmaidīja.

-    Es tev parādīšu, kas jādara, lai palīdzētu tā garam, Hīlass sacīja un, nometies ceļos, uzkaisīja purnam maz­liet zemes un uzlika plaukstu dzīvnieka sānam. Tu vairs necietīsi badu, viņš runāja. Vairs necietīsi sitienus. Ej mierā. Tad viņš uzrunāja Pirru: Paliec tepat, es uziešu augšā uz klints.

-    Kāpēc?

-    Vārnas, Pirra, mums jāpārliecinās, ka viņi tiešām ir prom; un man vēl jāaiziet pakaļ… vai viss kārtībā?

-    Viss ir labi, meitene sameloja.

Tiklīdz Hīlass bija nozudis skatienam, Pirra izvēmās. Tad viņa apraka vēmekļus, lai zēns tos neieraudzītu.

Pēc brītiņa Hīlass atgriezās, nesdams viņu mantas.

-     Vārnas ir prom, zēns elsa. Viņi nomedīja stirnu, redzēju to nesam uz Kaklu. Laikam būs nosprieduši, ka suņi paši atradīs mājupceļu.

-    Kas tas tāds? Pirra iebrēcās, atsprāgdama atpakaļ. Aiz Hīlasa kājām viņā vērās dīvains, dzeltens kaķis. Hīlass plati pasmaidīja. Viņu sauc Postaža. Viņa ir

maza lauva. Pieskati savas mantas, citādi viņa tās apēdīs. Kas tur ir, Postaža?