Uguns sala

Sēra dvaka ieķērās rīldē. Pirru darīja nemierīgu Kalna Dievietes klātbūtne; viņa uzkavējās alā tikai tik ilgi, lai pārliecinātos, ka klintīs nekur nav ieskrāpēts neviens ezis.

Šoreiz tās pavisam noteikti bija suņu rejas.

Pirra cieši sažņaudza rokā rungu un skriešus metās augšā pa nogāzi. Pa spraugu irbulenēs viņa pamanīja bumbieri un joza turp.

Atkal nonākusi ar obsidiānu nosētajā piekalnē, viņa pierāpās pie kraujas.

Tur. Tālu lejā, biedējoši tuvu tai vietai, kur viņa bija atradusi sarkanajā klintī ieskrāpēto Hīlasa zīmi, bija trīs Vārnu karotāji un vairāld neganti suņi. Vīriem bija mugurā melnas ādas tunikas un zābaki līdz potītēm; katram uz muguras rēgojās bultu maks un pie gurna karājās duncis, bet pār plecu bija pārmests loks tikpat garš kā nēsātājs. Suņi mīņājās turpat, piegrūduši degu­nus zemei.

Pirra bija nokasījusi Hīlasa zīmi no klints; bet ja nu medīja viņu? Viņu māca šaubas par to, vai īlarkosa zīme garantēs drošību īpaši, ja suņi tiks viņai klāt pirmie.

Piepeši suņi sāka riet kā neprātīgi un pa galvu pa kaklu metās uz ziemeļiem, vīriem sekojot pa pēdām; tie aizbrāzās prom no viņas. Pirra manīja krūmos pazibam viņu medījumu. Stirna. Viņa ldusībā mudināja medniekus doties tālāk.

Bet nu, viņai par šausmām, divi suņi joņoja atpakaļ.

Viņai aizsitās elpa.

Suņi atkal riņķoja ap sarkano ldintsbluķi un dedzīgi ošņāja. Viens pacēla galvu un izdvesa asinis stindzinošu kaucienu. Tad abi metās augšup pa nogāzi.

Tie bija saoduši Pirru.

21

Tālu lejā, līdzenumā, Hīlass redzēja Vārnas. Viņš pamanīja divus suņus skrienam augšup pa nogāzi. Viņš ieraudzīja klintīs kādu stāvu. Nē, nē, nē! Tā bija Pirra.

Viņš paķēra Postažu un steigšus rāpās lejā. Lauvenīte sajuta, ka tā nav nekāda spēle, un nepretojās, bet viņa bija nobijusies un izlaida nagus.

Kad Hīlass nonāca pie kraujas, Pirras tur vairs ne­bija meitene laikam bija patvērusies brikšņos. Zēns iegrūda Postažu augstākajā bumbieres zaru staklē; lau­venīte trīcēdama palika tur tupam.

-    Paliec, kur esi, Hīlass elsoja. Nekāp lejā, tevi saplosīs gabalos! Mirkli viņš apsvēra, vai nevajadzētu piesiet mazuli pie zara, taču tad viņa varētu nokrist un nožņaugties, un tam arī nebija laika.

Zēns nometa visas mantas, izņemot ieročus, un pār­meklēja ceļu uz brikšņiem, lūkojoties pēc Pirras pēdām. Viņš tās atrada bet meitene bija devusies uz dienvidiem. Kur viņai prāts? Tā viņa nonāks pie kraujas.

Irbulenes bija saaugušas pārāk augstas, lai tām ko redzētu pāri, un Hīlass neuzdrošinājās kliegt, lai nepievilinātu Vārnas. Viņš atkal sadzirdēja drudžainas rejas šoreiz daudz tuvāk nekā pirmajā reizē. Zēns mēģināja nedomāt, ko suņi izdarīs ar Pirru, ja viņu noķers.

Ceļu aizsprostoja asi zari, bet suņiem tas nebūs nekāds šķērslis. Lai cik ātri viņš skrietu, tie nezvēri būs klāt pirmie.

* * *

Pirra lauzās cauri brikšņiem; sirds teju lēca laukā pa muti. Viņa dzirdēja suņu rejas, bet nespēja noteikt, kur tie atrodas.

Piepeši rejas norima. Klusums bija šaušalīgs.

Suņi saoda smaržu.

Viņas smaržu.

Meitenei radās kāda doma. Viņa klupšus krišus rau­sās lejā pa nogāzi, cerēdama, ka atradīs alu.

Ērkšķaini zari ieķērās ūdens maisā un olīvu maisiņā; Pirra nometa tos zemē un paturēja tikai rungu. Viņa neuzdrošinājās ne skatīties atpakaļ, ne apstāties, lai ieldausītos. Suņi varēja būt jebkur.

Beidzot tikusi cauri biezoknim, meitene pamanīja baltu klinti. Viņa ātri noskrēja atlikušo gabalu un ierāpās alā. Dziļi iekšā kā dzīva radība gaidīja dubļainā lāma. Var­būt tā arī bija dzīva, varbūt zem zaļajām duļķēm uzglū­nēja kāds briesmonis. Bet tā bija vienīgā iespēja.

Dubļi bija silti un kārīgi iesūca viņas kājas. Pirra iegremdējās visā augumā; acis, ausis un degunu piepil­dīja gļotas. Kāja atsitās pret akmeni, un viņa atspērusies izlīda laukā, spļaudama dubļus un ar rokām slaucīdama tos nost no sejas. Smaka bija tik drausmīga, ka viņa tikko spēja paelpot, ja tā nesajauks suņiem pēdas, to neiz­darīs nekas.

Meitene paķēra rungu un metās bēgt, sprauslādama dubļus un mēģinādama iet pa citu ceļu, nekā bija nākusi. Pirms tam šķita, ka kazu taku ir par daudz, bet tagad tā vien rādījās, ka nav palicis nevienas. Pirrai bija jālau­žas cauri krūmu biežņai, un irbulenes nemaz negribēja padoties.

Pēkšņi viņa aiz muguras izdzirda elsas un nagu ldakstus. Viņu sagrāba bailes. Viltība nebija izdevusies.

Dubļainās sandales vienā laidā slīdēja, bet nebija laika tās noraut. Elpa sēca krūtīs. Pirra bija galīgi pārgu­rusi; viņa vairs nespēja turpināt ceļu.

Meitene sasniedza seklu, kadiķiem aizaugušu grāvi un ierāpās tur iekšā. Labāk paslēpties te, kur aiz muguras ir cieta zeme, un cīnīties nekā tikt noķertai bēgot.

Atkal noskrapstēja nagi.

Pirra saspringa. Viņa dzirdēja elsas; nākamajā mirklī pāri grāvim pārlēca milzīgs, pinkains dzinējsuns… bet tas aizskrēja tālāk.

Pirra neuzdrošinājās elpot. Vai bija izdevies?

Un kur palika otrs suns?

* * *

Hīlass lauzās cauri brikšņiem. Pēc mirkļa viņam krū­tīs ietriecās suns.