Uguns sala

Viņa visu laiku prātoja, kāpēc cilvēks nenolaiza viņas kažoku spodru, bet nu apjēdza, ka viņam ir pārāk gluda mēle: no tādas nebūtu nekādas jēgas, ja gribētu tā jauki paieskāt un notīrīt kādam spalvu. Arī viņa zobi nebija nekādi izcilie, bet nagi vispār nebija pieminēšanas vērti tos pat nevarēja ievilkt un izlaist. Astes viņam nebija, tātad viņš nevarēja to vicināt dusmās, turklāt bez puš­ķīša astes galā arī nevarēja dot ziņu garā zālē. Dīvainā­kais bija tas, ka viņam nebija ne ūsu, ne kažoka, vien kaut kādas lēkšķainas krēpītes, kas pat neiekļāva visu seju. Tas lauvenīti uztrauca. Kā tad viņš nenosala?

Zēns sēdēja zemē un sarunājās ar viņu. Viņai patika tā balss mierīga un stipra tāpēc viņa pieslējās pakaļ­kājās, uzlika priekškājas viņam uz pleciem un nolaizīja viņa degunu. Zēns iesmilkstējās, bet viņa nojauta, ka tie ir viņa smiekli, tāpēc nolaizīja vēl stiprāk. Abi sāka vār­tīties un rotaļīgi cīkstējās. Lauvenīte jutās tik labi, kā vēl nekad pēc mātes nāves nebija jutusies.

Pēc tam zēns apšļakstīja viņu ar ūdeni, lai nomaz­gātu pret to lauvu mazulītei nebija iebildumu; bet tad viņš satvēra viņas ievainoto ķepu tas gan nebija patī­kami. Viņš izrāva no pēdas spilventiņa ērkšķi. Lauvenīte iespruka zem krūma un iešņācās. Tas bija sāpīgi.

Juzdamās gauži satraukta, lauvenīte skatījās, kā viņš sakošļā kaut kādas lapas un sajauc tās ar dubļiem. Ko viņš tagad bija izdomājis?

Zēns klusi runāja un, pierāpies klāt, atkal pasniedzās pēc ievainotās ķepas. Lauvenīte ieņurdējās, bet cilvēks, viņai par lielu izbrīnu, saķēra ķepu un iesmērēja to ar dubļiem, kas smaržoja pēc lapām. Lauvenīte tā iztrūkās, ka aizmirsa pat kost un nolaizīja smēri. Zēns uzsmērēja vēl. Viņa atkal visu nolaizīja. Brīdi viņi tā rotaļājās, bet tad viņš sadusmojās un sakošļāja citas lapas, kas garšoja tik atbaidoši, ka viņa lika tās mierā.

Pēc tam viņa nosnaudās, un pamostoties ķepai jau bija labāk.

Vēlāk zēns izslējās savā garajā, kokam līdzīgajā augumā un uzrunāja viņu. Lauvenīte uzreiz modri ieklau­sījās. Viņš grasījās doties medībās un gribēja, lai viņa nāk līdzi.

Lauvu mazulīte lepni rikšoja blakus garajam bezspalvas radījumam, kurš bija ieņēmis viņas bara vietu. Viņš

nebija lauva, bet tā krēpes bija tādā pašā krāsā kā lauvu krēpes un savādās, šaurās acis arī bija lauvu krāsā.

Lauvenīte sirds dziļumos juta kaut arī zēns neizska­tās pēc lauvas, viņa garā gan mīt īsts lauva.

* * *

Iepriekšējā dienā Hīlass bija slazdā noķēris divas irbes, bet šorīt veiksmīgi mests akmens nogalināja nelielu stirnu.

Postaža piebāza purnu papētīt.

-     Nē! Hīlass stingri sacīja.

Lauvu mazulis lūdzoši vērās viņā.

Zēns iespurdzās. Pēc tam kad tu tā izrīkojies ar zaķi?

Viņš pārmeta stirnu pār plecu un devās atpakaļ uz apmetni; Postaža sekoja viņam pa pēdām.

Pēc vairākām krietnām maltītēm un pietiekama miega lielākoties guļot Hīlasam virsū lauvenīte bija apbrīnojami ātri atkopusies. Vēders bija apaļš, spalva pūkaina un mīksta. Pats labākais mazulīte bija iemācī­jusies viņam uzticēties. Viņa cilpoja pretī, izdvešot īsus, dedzīgus ņurdienus ng, ng, ng -, tad apmetās uz mugu­ras un tirināja plankumainās kājās, lūdzot, lai pakasa viņai vēderu.

Šķita brīnišķīgi, ka viņam ir kāds, ar ko sarunāties un par ko rūpēties. Lauvenīte mazliet atgādināja Hīlasa suni Škicu. Viņai piemita nepiepildāma ziņkārība: tā allaž rau­sās klēpī, lai piedalītos visā, ko zēns darīja, un vienmēr alka pēc uzmanības. Bet viņai piemita arī lauvu biedējošā spēja nozust garā zālē, un lauvenīte atšķirībā no suņiem neluncināja asti, kad jutās apmierināta, viņa to vicināja

dusmās. Visvairāk lauvenīti kaitināja, ja par viņu nelikās zinis. Tas bija neciešami.

Lauvenīte vēl aizvien piekliboja, tāpēc Hīlass apmetnē uztaisīja vēl vienu rūgtu vībotņu kompresi un uzsmērēja to uz viņas pēdas un uz skrāpējuma degunā. Tad viņš pameta lauvenītei stirnas iekšas, lai tā būtu nodarbināta.

Kamēr lauvu mazulīte līksmoja un atkal nosmērējās, Hīlass ar jauno obsidiāna nazi sadalīja medījumu. Daļu gaļas viņš sažāvēs, bet pārējo ieraks karstajos dubļos pie avota; zemē bija tik daudz karstuma, ka nebija nekādas vajadzības riskēt kurt uguni. Tad Hīlass nomazgās ādu, ierīvēs to ar samīcītām smadzenēm un pakārs zarā: var­būt tā būs gana liela, lai uztaisītu ūdens maisu un svār­kus.

Tam visam būs nepieciešams laiks, bet viņam patie­sībā vajadzēja doties pa pēdām Pirrai. Tomēr, ja Hīlass ceļā nomirs no slāpēm, tad nekāds lielais palīgs viņai nebūs.

Ap mijkrēšļa laiku viņš attaisīja caurumu dubļos un apēda sulīgo, maigo gaļu. Postaža bija nomodā un uzglū­nēja zarā pakārtajai stirnas ādai. Hīlass skaidri redzēja, ka tā dziras kāpt kokā, tāpēc, lai novērstu lauvas uzma­nību, nopina vienkāršu klūgu bumbiņu no ugunspuķu stublājiem. Skaties, Postaža! Ķer!

Par ķeršanu mazā lauvene neko nezināja, taču bum­biņa viņai ļoti patika. Abi no sirds izspēlējās pa visu apmetni un avotu. Tad Postaža pēkšņi sajutās nogurusi un aizmiga.