Uguns sala

-     Tie man teic, ka Kreons ir Talakrejas pavēlnieks, Hekabi mierinoši runāja. Kreons noslēgs vienošanos ar Keftiu…

-    Keftiu! Vadonis nospļāvās. Mums nav vajadzīgas vienošanās. Mēs paņemsim Keftiu, un tad visi tās dārgumi piederēs mums.

Pirra gandrīz izmeta no rolcām čūskas.

Hekabi viņai uzmeta brīdinošu skatienu.

-    Viņi lūkojas uz mums no augšas kā uz mežoņiem, ICreons turpināja, bet kuram tad ir karotāji? Kam pie­der vara? Drīz mēs… Viņš aprāvās un pielika rokas pie deniņiem. Sāpes. Tās ir pārgājušas.

īlarkosam palika vaļā mute.

Kreons apbrīnā lūkojās uz Hekabi.

-    Es taču teicu, tā paziņoja un izņēma no sava maišeļa kazas raga dozīti un sačervelējušos sakni. Divreiz dienā ierīvējiet deniņus ar šo eļļu un pirms gulētiešanas sakošļājiet granātābola sēkliņas lieluma gabaliņu no šīs saknes. Ja čūskas atgriezīsies, sūtiet pēc manis.

* * *

-Jums izdevās, īlarkoss nomurmināja, kad viņi bija izgājuši gaitenī.

Pirra tik tikko dzirdēja, ko viņš saka. Vārnas bija nodomājuši iebrukt Keftiu. Tad tāpēc viņi tā alka pēc bronzas lai karotu ar viņas tautu.

Hekabi viņai priekšā sagrīļojās un noslīga ceļos.

-    Hekabi? Pirra apjuka.

Zintniece locījās uz grīdas; viņas seja bija nosvīdusi un bāla.

-    Kas lēcies? uztraucās īlarkoss.

-     Kas notika? durvīs stāvēdams, uzbrēca Kreons.

Hekabi mugura izliecās, un viņa svaidījās te uz vie­niem sāniem, te otriem. Lūpas bija nošķiestas ar putām

un acis pārgrieztas baltas. Es viņu redzu… zintniece čukstēja dobjā, it kā ne savā balsī. Viņš izlien no zemes… sarkana upe aprij Talakreju… ārpusnieks ir dzīvs…

-    Ko? Kreons ierēcās. Ko viņa tur saka?

-    Viņa trako, kungs, īlarkoss steigšus runāja. Sargi! Aizvediet viņas uz celli!

-    Ārpusnieks ir dzīvs, Hekabi sēca.

-     Ārpusnieks ir miris! Kreons iekaucās. Brālis ar pēdējo elpas vilcienu sasauca Niknos, un Tie viņu sadzir­dēja, ārpusnieks ir miris! Miris!

Miris! Miris! Atbalsis aizskanēja pa gaiteni.

Cellē Pirra nolika čūsku groziņu zemē un sašļuka, piespiedusi plaukstas pie mutes. Koronosa duncis būs Talakrejā. Vārnas uzbruks Keftiu. Hīlass bija dzīvs.

Hekabi iekunkstējās un piecēlās sēdus. Seja bija dzel­tenīga kā vasks, bet viņa šķita atguvusies. Kas notika? viņa nomurmināja. Cik ilgi tas bija?

-    Tu neesi viltvārde, Pirra bilda.

Zintniece atspiedās pret sienu un aizvēra acis.

-    Protams, neesmu. Tas sākās tad, kad biju tavā vecumā. Pakritu un sasitu galvu. Tā es dabūju šo. Viņa pieskārās baltajai matu šķipsnai.

-     Kāpēc tu izliecies par viltvārdi?

-    Padomā labi.

Pirra brīdi gudroja. Tev vajadzēja, lai es noticu, ka es tevi piespiežu sev palīdzēt lai man nerastos aizdo­mas, ka tu jau pašā sākumā gribēji mani dabūt šurp.

-     Ļoti labi, Hekabi sausi paslavēja.

-    Tu zināji, ka Vārnas gatavo uzbrukumu Keftiu…

-     Man bija tikai aizdomas. Nu es to zinu.

-     …un tu gribēji, lai es to dzirdu, lai pateiktu savai mātei.

-     Un viņa tad izdarīs to, ko Keftiu vajadzēja izdarīt jau pirms desmit gadiem. Viņa atbrīvos salas no Vārnām.

Gaitenī atskanēja soļi, un telpā ienāca īlarkoss; viņš neticībā šūpoja galvu. Man likās, ka viņš liks jūs noga­lināt, bet viņš jūtas iespaidots. Viņš grib, lai paliekat.

-    Es pie viņa nākšu, kad vien viņš vēlēsies, Hekabi stingri paziņoja, taču šeit nepalikšu. Man jāļauj brīvi nākt un iet.

īlarkoss jaunā cieņā nolieca galvu. Kā vēlies.

Kad karotājs bija prom, Hekabi noslaucīja no sejas sviedrus. Ko es sacīju, kad biju transā? Izstāsti man vārdu pa vārdam.

Pirra vilcinājās. Tu sacīji, ka ārpusnieks ir dzīvs.

Hekabi sarauca pieri. Ārpusnieks… bet kas tas tāds ir? Un kāpēc Kreons no viņa baidās?

Pirra atkal saminstinājās. Viņa pierāpās tuvāk Hekabi.

-     Bija tāds orākula pareģojums, viņa čukstēja, kas skanēja tā: Ja ārpusniekam būs duncis, Koronosa dzimta ies bojā. Esmu visai droša, ka to viņi paturēja noslēpumā. Viņu karotāji zina tikai to, ka jānogalina ārpusnieki.

Hekabi acis iedzalkstījās. Tas zēns, ar kuru tu runāji pie dīķa. Tas bija viņš, vai ne? Ārpusnieks. Neliedzies, es to redzu tavās acīs.

Pirra aplaizīja lūpas. Tu sacīji, ka viņš ir dzīvs. Tu teici, ka redzēji viņu izlienam no zemes. Tas noteikti nozīmē, ka viņš izdzīvoja nogruvumā.

-     Ej pie viņa. Pateikšu, ka man vajag, lai tu savāc zālītes. Uzmeklē viņu. Brīdini, ka viņi zina. Atrodi viņu, zintniece piekodināja. Ja viņš ir Kreona ienaidnieks, tātad ir mans draugs! Ej!

19

Lauvu mazulīte iegrūda galvu zēnam zem rokas un nepacietīgi ieņaudējās. Zēns turpināja gulēt, tāpēc viņa uzkāpa tam uz vēdera un izlaida nagus nu gan viņš ar kaucienu pamodās.

Zēns žāvādamies un ņurdēdams aizrāpās līdz karsta­jam slapjumam. Pirmīt viņš bija izķeksējis zaķa ķepas un ļipu un aizmetis krūmos, lai viņa tos varētu sameklēt. Tagad lauvenīte ziņkārīgi noskatījās, kā viņš dzer nevis lok tā kā lauvas, bet pasmeļ slapjumu savās garajās, tie­vajās priekšķepās.

Pēc tam viņš paķēra žagaru un ierakās zem kāda auga. Viņa gribēja paošņāt, bet zēns neļāva. Viņš izvilka sakni un to apēda. Mazulīte juta dziļu bijību.