Uguns sala

Hīlass aizdzina dzīvnieku prom. Tas iespruka brikšņos. Taču, kad viņš iegāja mežā, tas parādījās atkal.

Zēns apstājās un nolūkojās uz mazo, plušķaino lauvu mazuli, un viņa krūtīs kaut kas sāpīgi sakustējās. Dzīv­nieks bija viens un pārāk mazs, lai patstāvīgi medītu.

-    Labi jau labi, zēns nopūtās.

Lauvēns sasniedza viņa guļvietu pirmais. Tas apostīja papardes, uz kurām Hīlass bija gulējis, divreiz apgriezās ap savu asi un tad iekārtojās un aizmiga.

17

Auļojot uz Mikēnām, Telamons sajutās lepns. Mēs neesam nekādi vārnas, viņš domās sacīja Hīlasam. Mēs esam lauvas.

Taka bija gana plata, lai blakus varētu braukt divi kau­jas rati, un tā plašā lokā veda uz diženo, pakalnā uzcelto citadeli, aiz kuras slējās kalni. Mikēnas zelta bagātību pilsēta. Viņa dzimtas sirds.

Telamons pārjāja pār tiltu, kas veda pāri aizai, un aiz­jāja garām ceļmalā kluknošiem kapakmeņiem, kas apzī­mēja uzveikto cilšu vadoņu kapus. Priekšā viņš redzēja lielus, masīvus vārtus ar augšpusē uzgleznotiem lauvām. Telamons iedomājās, ka te ir viņa vieta. Viņš tam gandrīz noticēja.

Bija aizritējušas vien dažas dienas, kopš viņš bija uzzi­nājis, ka Hīlass vēl ir dzīvs, bet šķita, ka ir pagājuši vai­rāki mēneši. Pirmais pārsteigums, prieks un neticamais atvieglojums par to, ka viņš nebija nogalinājis draugu, ātri vien bija pārvērties mulsumā un sāpēs. Garā, sērās pavadītā ziema bija veltīga. Hīlass un tā keftiešu skuķe par viņu visu laiku bija tikai smējušies.

Zirgs dīžājās, izbijies no kapakmeņiem, un Telamons to bargi savaldīja.

Kad Telamons atcerējās, kā bija raudājis Pirras acu priekšā, zēns sajuta svelošu kaunu. Viņa noteikti zināja, ka

Hllass vēl ir dzīvs. Vai tiem abiem viņa piemuļķošana bija sagādājusi prieku? Vai viņi sabāza galvas kopā un smējās?

Telamonam nez kādēļ šķita, ka Hīlass nebūtu spējīgs uz tādu nodevību. Bet Pirra ar savām gudrajām, melna­jām acīm, kam nekas nepaslīdēja garām nepamanīts un kas šķita saskatām visas Telamona vājās vietas un bailes?

Zirgs atsāka dīžāties, gandrīz izmetot viņu no seg­liem. Telamons nikni parāva dzīvnieka galvu sāņus un piespieda griezties šaurā lokā, līdz tas apstājās drebošs un uzveikts.

-    Tā, Telamons nomurmināja. Tagad tu zini, kurš te ir kungs.

Pakaviem klaudzot, viņš iejāja pagalmā; sargi vārtu abās pusēs atsprāga atpakaļ. Zēns pameta grožus vergam un devās uz durvīm.

Aiz muguras zirgs smagi elpoja; sāni cilājās. Tela­mons dzirdēja, kā vergs nosodoši paklakšķina mēli. Viņš apcirtās. Kas tas bija? viņš noprasīja.

Vergs nobālēja. Nekas, kungs.

Telamons pamāja. Tad lai tā arī būtu.

Ieejot lampu izgaismotajā gaitenī, uz visām pusēm pašķīda vergu pulciņi. Telamons mēģināja priecāties par abās pusēs izvietotajiem pieliekamajiem kambariem, pil­niem ar vīnu, miežiem un vilnu, priecāties par bronzas ieročiem un bruņām piekrāmēto arsenālu. Viņš vēl un vēlreiz sev sacīja, ka te ir viņa īstā vieta.

Tēvs tā nedomāja. Saņemot ziņu, kurā Telamonu izsauca uz Mikēnām, Testors atteicās ļaut dēlam turp doties.

-     Kāpēc? Telamons iekliedzās. Viņš ir mans vec­tēvs, bet es viņu nekad neesmu redzējis!

-    Tu viņus nepazīsti tā kā es, Testors norūca.

-    Ļauj man izlemt pašam.

Beigās Testors padevās, kā jau tas pēdējā laikā notika, bet Telamons klusībā jutās vainīgs. Viņš nebija tēvam pateicis īsto iemeslu, kāpēc gribēja tikt prom no Likonijas tāpēc, ka tur ik akmens un ik koks sāpīgi atgādina par Hīlasu.

Pirmā nakts Mikēnās…

Telamons sēdēja uz sola starp karotājiem un jutās gluži apstulbis no plašās, apgleznotās zāles krāšņuma. Vergi atnesa ceptus vēršus un medījumus un lēja kau­sos tumīgu, melnu vīnu ar drupinātu sieru un medu. Uz sienām un balstiem Senči medīja mežakuiļus un lēca no kuģiem kaut savus ienaidniekus. Visās malās zvīļoja zelts. Lapitosa salīdzinājumā ar Mikēnām bija zemnieka būda.

Telamons jutās atvieglots, kad uzzināja, ka Farakss un Alekto ir devušies pie sava brāļa uz Talakreju, bet Mikē­nās tomēr bija palicis viņa biedējošais vectēvs Koronoss.

Virsvadonis sēdēja savā diženajā marmora tronī gandrīz kā zirneklis; viņš dzēra maz un ēda vēl mazāk. Koronoss bija vecs, bet, kad viņš ierunājās, pat pieredzējušākie karotāji nodūra acis. Telamonu pārņēma šausmas, kad Koronoss viņam pavēlēja izstāstīt, kā atgūts duncis.

Zālē iestājās klusums. Zēns vilcinādamies iesāka, un Koronoss visu laiku nenovērsdamies skatījās kādā pun­ktā viņam virs galvas. Viņš nepamirkšķināja ne aci tad, kad Telamons izstāstīja par viņa pirmdzimtā dēla Krātosa nāvi. Kad stāsts bija galā, viņš ar stingru roku pacēla pie lūpām zelta kausu un ledaini sacīja: Es varu radīt vēl citus dēlus.

Kad pārbaudījums bija galā, Telamons priecājās, ka sarunas pievēršas raktuvēm: runa bija par kādu jaunā mēnesī veicamu rituālu bet nu jau viņš bija pārstājis klausīties.

Zēns iztrūkās, kad Koronoss, piecēlies uz iešanu, vēl­reiz viņu uzrunāja: Mazdēl, mums jādodas uz Talakreju. Vai brauksi līdzi?