Uguns sala

Pēc brītiņa viņš ar akmeni nosita ķirzaku. Ēdamā tur vairāk par kumosu nesanāca, taču zēns to uzskatīja par zīmi, ka Viņa ir ļāvusi iet. Viņš iestūķēja ķirzakas ādu savā gurnautā, lai vēlāk kaut kā izmantotu, un sajutās mazliet labāk. Saņemies, Hīlas. Dievi palīdz tiem, kas palīdz paši sev.

Ejot zēns juta, ka uz viņu skatās, un pamanīja nozi­bam kaut ko, kas pēc krāsas atgādināja lauvas kažoku. Gājējs sajuta atvieglojumu, kad tas izrādījās vien zāles kušķis.

Beidzot Hīlass sasniedza biezo krūmāju un Kreona cietoksnis nozuda skatienam. Vietvietām brikšņi bija īstu koku augstumā ar ķer ainām saknēm un grāvjiem pa starpu, kuros viņš varēja paslēpties. Zēnam jau atkal likās, ka viņu vēro. Un atkal tur nekā nebija.

Ceļā gadījās dažas nīkulīgas priedes un maitēdāju rūpīgi noskrubinātas lauvenes atliekas. Tas labi. Lauvām ir vajadzīgs medījums, tātad te noteikti ir kaut kas ēdams.

Zēns turpināja ceļu pa taku, kas veda augšup pa kalna kamiesi, cerēdams, ka atradīs vēl kādu avotu. Nekā. Nu viņš atradās virs brikšņiem vēja plosītā nogāzē.

Plašu melna obsidiāna oļu vālu ielenkumā par vietu zem saules sīksti cīnījās vientuļa bumbiere. Starp melna­jiem akmentiņiem šur tur mētājās marmora rokas cēr­tes. Izskatījās, ka šurp jau izsenis nāk cilvēki, atšķeļ no nogāzes obsidiānu un izgatavo no tā ieročus. Tas Hīlasu iedrošināja. Nu bija viņa kārta.

Mājās Likonijā viņš bija taisījis ieročus no krama. Obsidiāns bija asāks un trauslāks un mēdza sašķīst grie­zīgās šķembās; tomēr lūzuma līnijas bija gludas, un jau drīz zēns bija izveidojis cirvja galvu savas plaukstas lie­lumā. Strādājot viņš juta, kā sen mirušo ieroču taisītāju rēgi atzinīgi noraugās viņa darbā. Varbūt tie bija tādi paši ārpusnieki kā viņš pats, kuri dzīvoja savvaļā.

Kātam viņš nocirta zaru no bumbieres, aši nomurmi­nādams atvainošanos koka garam, un, ierobījis to vienā galā, iespieda cirvja galvu vietā. Nostiprināt varēs ar kum­šķi ugunspuķu, kas auga netālu no krūmāja. Zēns pār­šķēla puķu kātus ar īkšķa nagu, izrāva serdi un atlikumu savija virvē, ar kuru droši nostiprināja cirvja galvu kātā.

Gatavs. Cirvja draudīgās, melnās malas spīguļoja saulē, un Hīlass mazliet atguva drosmi. Bija labi atkal turēt rokā ieroci. Tagad viņš bija mednieks, nevis vergs.

Zēnam vēl aizvien bija arī ķirzakas āda, un viņš izdo­māja no tās uztaisīt lingu. Ar obsidiāna šķembu izgriezis no ādas taisnstūri, Hīlass noskrāpēja to gludu, lai izvei­dotu kabatiņu, kurā ielikt akmeni. Abos taisnstūra galos viņš iegrieza caurumus, izvēra tiem cauri ugunspuķu stublāju virvi, kurai vienā galā iesēja mezglu, lai būtu ērtāk satvert, bet otrā cilpu, ko uzmaukt uz īkšķa.

Ar lingu viņš sajutās vēl pārliecinātāks par sevi. Zēns nespēja pat atminēties laikus, kad nebūtu zinājis, kā ar tādu apieties.

Saule laidās uz rietu. Rietumu pusē Hilass pamanīja no kalna slienamies vēl vienu kori; to klāja koki. Viņš atstāja vēl dažas zīmes Pirrai un devās turp. Ceļā gadī­jās rūtu cers, un zēns ierīvēja locekļus, lai maskētu savu smaržu un aizbaidītu mušas; viņš negribēja, lai sīkās lidones sēstos uz ādas un tad aiznestu viņa smaržu medī­jumam.

Priežu paēnā bija vēsāks un gaiss smaržoja svaigi un patīkami. Zēns košļāja balandu lapas un sīkos, kraukšķī­gos muskaru sīpoliņus. Viņš ievēroja kalnu kazas spīdī­gās spiras un sagulušu zāli vietā, kur bija tupējis zaķis.

Hīlass uzgāja vēl vienu karstu avotu ar koši oran­žiem dubļu krastiem. Ūdens nebija gluži tik karsts kā iepriekšējā un garšoja pieņemami. Zēns kāri padzērās, un dzīslās ieplūda spēks. Varbūt Talakreja tomēr nebija pret viņu sazvērējusies. Varbūt vienkārši bija jāiemācās ar to saprasties.

Divdesmit soļus tālāk no kazenājiem izļepatoja zaķis.

Hīlass sastinga.

Zaķis bija jauns un dumjš. Tas pacēlās pakaļkājās ar muguru pret zēnu un salika priekšķepas uz vēdera.

Neuzdrošinādamies pat elpot, Hīlass atvēzēja savu lingu un palaida akmeni.

* * *

Nebija ieteicams kurt uguni, jo Vārnas varēja pama­nīt dūmus, tāpēc Hīlass apēda zaķi tāpat jēlu, izdzēra asinis un aprija gardās, glumās aknas. Viņš sakošļāja sīko, cīpslaino sirdi un notiesāja tik daudz gaļas, cik vien varēja, taču Hīlass mēnešiem ilgi nebija baudījis tādu maltīti, tāpēc jau drīz viņam sametās šķērmi.

Viņš steigšus pateicās zaķim par to, ka tas bija ļāvies sevi apēst, un uzkaisīja uz purniņa zemi, lai palīdzētu dzīv­nieka garam aizcilpot un atrast jaunu ķermeni. Priekšķepas viņš nolika uz klintsbluķa kā ziedojumu Dabas Pavēlniecei, bet ļipu iebāza krūmā sen mirušajiem nogāzes akmeņkaļiem. Viņš vēl nekad nebija bijis tuvāk Senčiem.

Atliekas viņš pakāra zarā, lai apstrādātu rīt. Tagad tik tikko pietika spēka nomazgāt rokas.

Karstais ūdens apdzēla ādu, bet sajūta bija laba. Var­būt tas bija burvju avots. Piepešas vēlmes vadīts, zēns ieslīdēja iekšā ūdenī.