Uguns sala

Visu mūžu Hīlass bija peldējies tikai aukstos ezeros un upēs; atrasties karstā ūdenī bija neizsakāmi dīvaini. Taču viņš juta, kā ūdens dziedē brūces un atslābina saspringtos muskuļus, aizskalo pēdējās raktuvju netī­rumu paliekas un visu, kas atlicis no verga, vārdā Blusa. Izkāpjot viņš bija ārpusnieks Hīlass. Viņš bija brīvs.

Hīlasam no pārguruma reiba galva. Viņš sagrieza klēpi paparžu, izklāja tās zem klints pārkares un sariti­nājās gulēt.

Rīt viņš no zaķa kauliem uztaisīs adatas, no cīpslām diegus un no ādas sašūs ūdens maisu un svārkus. Pēc tam izdomās, kā glābt Pirru…

Nazis, zēns vēl neskaidri nodomāja. Tu aizmirsi uztai­sīt nazi.

Prātā atausa aina ar Koronosa dunci. Viņš redzēja nāvējošo bronzas asmeni visā tā nepieradinātajā skais­tumā, un pirksti paši sakļāvās, ilgojoties satvert tā spalu. Duncis viņam bija piederējis vien nedaudzas dienas pēr­najā vasarā, tomēr tas bija licis justies stiprākam un ne tik vientuļam. Viņš vēlējās, kaut duncis tagad būtu te.

Pamazām domas izklīda. Hīlass tikai neskaidri dzir­dēja cikāžu nakts dziesmu un avota čalu…

Vai tur papardēs sakustējās kaut kas prāvāks?

Ne tik liels, lai būtu bīstams. Droši vien kāds āpsis vai lapsa.

Papardes ieaijāja viņu miegā vēsā, zaļi smaržīgā jūrā.

16

Lauvenīte nezināja, ko lai domā par šo cilvēku.

Viņš bija citāds nekā tie, kas bija nogalinājuši viņas māti un tēvu. Tas bija tikai pusaudzis, un viņam nebija ne suņu, ne tādas šaušalīgas, pludurīgas ādas. Turklāt cilvēks bija aizbaidījis klijānu.

Tā nu mazā sāka prātot, ka viņš varbūt ir tas, kuram viņa jāpieskata. Lauvenīte bija iedomājusies, ka par viņu parūpēsies kāds lauva taču nez kāpēc bija tāda sajūta, ka šis cilvēks ir īstais.

Visu gaišo laiku viņa bija cilpojusi tam nopakaļ: garām karstajam slapjumam, iekšā krūmu biežņā, augšā pa nogāzi un atkal lejā iekšā mežā. Viņi bija klejojuši veselu mūžību, un viņai ļoti sāpēja savainotā ķepa. Kāpēc cilvēks staigāja apkārt žilbinošā svelmē, bet nogulēja visu burvīgo, vēso tumsas laiku?

Tagad viņš šņākuļoja papardēs, tāpēc lauvenīte izlīda no savas paslēptuves zem krūma.

Viņa jutās iedrošināta, kad uzgāja viņai atstāto medī­jumu; cilvēks pat bija noslēpis dažus gabaliņus rotaļai. Ķepas un ļipa bija par spalvainu, lai tos ēstu, tāpēc viņa no sirds ar tiem izspēlējās un visbeidzot nogremdēja kar­stajā slapjumā. Tad viņa uzbruka pār zaru pārmestajām atliekām. Vienā milzu lēcienā viņa saķēra zaķi zobos, tad

izlikās, ka tas mēģina aizšmaukt, un uzklupa. Viņa vazāja atliekas apkārt starp priekšķepām kā pieaugusi lauvene, kas stiepj savu medījumu. Kad tas apnika, viņa apēda, cik varēja, un pārējo saplosīja driskās.

Tad lauvenīte uzkāpa uz baļķa, apgūlās, nokāra kājas abās pusēs un sagatavojās snaudai. Beidzot viņa bija pār­liecināta par to cilvēku. Viņš noteikti bija īstais.

* * *

Hīlass zina, ka sapņo, bet negrib, lai sapnis beigtos. Viņi ar Izi ir Līkasa kalnā un spēlē lāčos un vilkos. Māsa tēlo vilku, bet Hīlass lāci; viņa, kā allaž, šmaucas un ārkārtīgi precīzi vicina savu lingu, apberot brāli ar kas­taņiem.

-    Vilki neizmanto nekādas lingas! viņš iebrēcas.

-     Lāči arī ne! Izi cērt pretī, kad Hīlass atbild viņas šāvieniem.

Nu turpat ir arī Pirra; abas ar Izi metas uz vienu roku pret Hīlasu un dzenā viņu pa papardēm, gaudodamas kā mežonīgi vilki un mezdamas ar oļiem un zariem. Hīlass smejas tā, ka tikko spēj paskriet. Tad viņam iešaujas prātā kāda doma, viņš pagriežas atpakaļ un grasās pie­lavīties viņām.

T

Viņš ierēcies klūp meitenēm virsū, un tagad viņas bēg, spiedz un sprauslā smieklos. Viņš pamana nozibam gaišus matus tur priekšā skrien Izi. Viņš spraucas cauri pamežam, gandrīz jau viņu panāk…

Hīlass pamodās.

Caur priežu zariem slīpi krita mēness stari. Viņš dzir­dēja cikāžu čirpstoņu un avota čalu. Vilšanās bija teju apdullinoša. Tas bija šķitis kā īstenībā.

Vai Izi sapnī mēģināja dot ziņu? Vai varbūt Pirra? Vai arī tā bija tikai tāda neīsta vīzija, kādas dievi mēdz sūtīt, kad grib pazoboties par mirstīgajiem?

Dažreiz viņš raktuvēs bija iztēlojies, kā būtu, ja viņi ar Pirru kādreiz atgrieztos Līkasa kalnā un sameklētu Izi. Sākumā Izi pret Pirru izturētos piesardzīgi, bet drīz abas iedraudzētos. Un Pirrai patiktu kalni, un Hīlass tai parādītu visas savas mīļākās vietas…

Zēns sarauca uzacis un pagriezās uz sāna. Izi bija tālu prom, bet Pirra iesprostota Kreona cietoksnī. Viņš nezināja, ko lai dara. Ja izdotos aizbēgt no Talakrejas un doties pa pēdām Izi, tad Pirra nemūžam netiktu brīvībā. Ja viņš atgriezīsies glābt Pirru, varbūt zaudēs iespēju atrast Izi.

Mežā izskanēja pūces drebelīgā ūjināšana. Bet daudz tuvāk par to kaut kas ar būkšķi nokrita zemē.

Hīlass vienā mirklī kļuva modrs. Viņš pasniedzās pēc sava cirvja un izlīda ārā mēnesnīcā.

Viņa apmetne bija izpostīta. Pilnīgi visas zaķa atlie­kas, pat ziedojumi, bija saplosītas. Viss, kas nebija apēsts, bija saraustīts driskās, izsvaidīts un iemīdīts dubļos.

Maitēdājs būtu apēdis, cik spēj, un pārējo noslēpis. Tāda postaža noteikti bija ļauna gara uzbrukums…

Zēns ar acs kaktiņu pamanīja kustību. Tur aiz tā baļķa.