Nu būs jārīkojas pavisam pretēji tam, kas viņai bija mācīts, un jādodas ceļā vienai.
Viņai būs pašai jārūpējas par sevi.
* * *
Lauvenīte klumpačoja uz priekšu, viņai visu laiku uzplijās mušas, un divreiz mazulīte gandrīz iekrita bedrē, jo raižpilni skatījās apkārt, vai nemanīs klijānus.
Kalns bija palicis aiz muguras, un nu viņa atradās bīstamā vietā, kur slējās asas, melnas klintis un auga ērkšķaini krūmi, tomēr kaut kas viņu piespieda turpināt ceļu.
Lauvenīte uzmeklēja prāvu klintsbluķi un uzrausās augšā, lai paošņātu gaisu. Viņa sajuta slapjumu. Kaut kur tepat tuvumā.
Lauvenīte dedzīgi aizcilpoja pa klintīm. Lūk, mazs, mirdzošs dīķītis!
Ar sajūsmas ņaudieniem lauvu mazulīte laka ūdeni, līdz atdzērās, un tad krietni izvārtījās, līdz jutās brīnišķīgi dubļaina un atvēsinājusies. Ērkšķainie krūmi iedrošinoši šalca, un viņa turpat netālu sadzirdēja maitu liju ķērkāšanu.
Lijas plēsās par brieža līķi. Lauvenīte saņēma visu drosmi un metās uz priekšu, rēkdama un mētādama ķepas. Viņai par izbrīnu, maitu lijas pacēlās augšā.
Gaļa bija sīksta, un lauvenīte bija pārāk nogurusi, lai ilgi ar to cīkstētos. Gan viņa pagulējusi uzēdis vēl.
* * *
Lauvenīte atmodās no sapņa, kurā viņu bija saukusi vecā lauvene. Bija satumsis. Mirkli viņai šķita, ka vēl dzird tālus ņurdienus, taču tas izrādījās vien vējš.
Lauvu mazulītes drosme saplaka. Brieža atliekas bija aizvilkušas lapsas un maitu lijas, bet dīķītis bija izsusējis.
Viņa cilpoja uz priekšu un mēģināja medīt pielavījās zebiekstei, bet tā izrādījās pārāk veikla. Ar ezi veicās labāk, bet, kad lauvenīte klupa tam virsū, dzīvnieks savilkās kamolā un nemaz negribēja, lai viņu apēd. Galu galā medniece tikai ierāva priekšķepā adatu un, mēģinot to izvilkt ar zobiem, piedevām vēl nolauza, un asais gals palika ķepā.
Viņa jutās tik izsalkusi, ka smeldza vēders. Vēl sliktāk bija tas, ka viņa jutās vientuļa.
Dziļajā, melnajā Augšā sudrabaini mirdzēja Dižais Lauva ar savām vizuļošajām mātītēm un daudzajiem mazuļiem apkārt. Viņam bija vislielākais bars, kāds jebkad redzēts, taču tas bija tik tālu prom, ka lauvenītei no tā kļuva vēl vientulīgāk.
Viņai pietrūka mātes. Kad viņa bija maziņa, māte nesa viņu žokļos, dažreiz ar lielu, mierinošu ķepu pieturēdama zem pakaļgala; lauvenīte šūpojās tvērienā, un viņu apdvesa silta, pēc gaļas smaržojoša elpa…
Sāka svīst gaisma. Lauvenīte gurdi piecēlās kājās. Viņa uzmeklēja zaru un mazliet paskrāpēja, bet pēdas spilventiņš smeldza no eža adatas, tāpēc viņa pārstāja.
Piepeši viņa sajuta briesmas un steigšus metās zem krūma.
Šoreiz tas tiešām bija klijāns. Lauvenīte noskatījās, kā putns piezemējas ērkšķainā kokā nieka lēciena attālumā no turienes, kur slēpās viņa. Plēsoņa zināja, ka viņa tur ir.
Viņa bija slazdā. Maitu lijas bija izdevies aizbaidīt, izliekoties par pieaugušu lauvu, bet klijānu tā nevarēs apmuļķot.
Lauvu mazulīte jau sāka zaudēt cerību, kad klijāns piepeši izpleta spārnus un aizlaidās.
Kaut kas bija putnu iztrūcinājis. Vai tas varēja būt lauva? Vai tas varēja būt tēvs, kas atgriezies viņai pakaļ?
Bet tad viņa vējā saoda savādu, šaušalīgi pazīstamu smaku. Viņai izbailēs pārskrēja tirpas.
Klijānu nebija aizbiedējis lauva.
Tas bija cilvēks.
15
Hīlass vēlreiz meta klijānam ar akmeni. Vācies! viņš iesēcās. Nevarēja riskēt, ka tas izstāstītu Vārnām, kur viņš atrodas.
Tālumā lejup glūnēja Kreona cietoksnis. Vai tie domā, ka Hīlass gāja bojā bedrē? Vai arī bija atraduši pēdas un jau dzinās pakaļ aizbēgušajam vergam?
Nogruvums un grābēji viss bija saplūdis vienā nelāgā putrā. Hīlass bija iznācis no ejas un attapies uz Kakla, tik tuvu sargu apmetnei, ka varēja dzirdēt to elpu. Viņš atcerējās, kā gaidīja līdz tumsai, aizrāpās prom pa kādu grāvi un saļima.
Pēc tam līdz ausmai nebija vairs nekādu atmiņu.
Vai Zens un pārējie tika laukā dzīvi? Un kas notika ar Pirru? Ejot Hīlass atstāja meitenei zīmes, bet… kā gan viņa tiks ārā no Kreona cietokšņa?
Norāpies no Kakla, viņš klupšus krišus steberēja pār svelmainu līdzenumu, kur auga ērkšķaini krūmi un indīgie oleandri. Zemi klāja trauslas, melnas klinšu šķembas: izskatījās, it kā pamats reiz būtu burbuļojis tā kā dubļi, bet tad kāds dievs to sastindzinājis akmenī.
Saule neganti kveldēja, kaut arī Hīlass bija apsaitējis ceļu apsējus ap kājām un galvu. Viņš bija izslāpis, bet, kad, pienākot pie strauta, izrādījās, ka ūdens ir karsts,
turklāt tik sāļš, ka bija vien jāizspļauj ārā, jutās gauži pārsteigts. Dūša saskrēja papēžos. Talakreja viņu negribēja. Te ir ūdens, bet dzert to nevar.
Turpat blakus drūmi slējās kalns. Pakājē tā nogāzes zaļoja, jo bija klātas ar ērkšķainu krūmāju puduriem, bet augstāk melnēja kailas klintis. No savādās, nošķeltās virsotnes nerimtīgi stīdza dūmi. Hīlass iedomājās par uguns gariem un bargo Dievieti, kas mita tur iekšā. Bet tālumā aiz muguras uz viņu joprojām glūnēja Kreona cietoksnis. Hīlasam bija vien jālien iekšā brikšņos. Viņš klusi lūdzās, lai Uguns Pavēlniece to atļauj.