Uguns sala

-     Nav jēgas! Vabole atkārtoja.

Hīlass saķēra viņu aiz pleca un sapurināja. Es tevi nepametīšu, tā ka kusties vien uz priekšu!

Vabole pagrieza galvu un pablenza pretī. Lāpas dzies­tošajā gaismā viņa acis izskatījās nekustīgas un dīvaini nespodras. Miesa šķita auksta un mikla. Hīlass atrāva roku.

Gaisma izdzisa.

Tumsā Hīlass juta sejā dvešam Vaboles elpu. Tā oda pēc māliem. Zēnu pārņēma šausmas. Viss pēkšņi kļuva skaidrs. Vabole virszemē bija draudzīgs, bet pazemē īdzīgs un kluss. Kā divi cilvēki vienā miesā.

-                 Slienā nemaz nav apsēsts, Hīlass nočukstēja.

-    Tāds esi tu.

13

Nelabais gars, kas bija nozadzis Vaboles ķermeni, spē­cīgi pagrūda Hīlasu pret klints sienu. Zēnam nāsīs cirtās zemjaina dvaka. Auksti pirksti līda augšup pa krūtīm, taustoties uz priekšu un tuvāk mutei kā zirnekļi…

Hīlass ar pārcilvēcisku piepūli atbrīvoja prātu, atgrūda Vaboli un metās bēgt.

Aiz muguras atbalsojās it kā no akmens nākoši smiekli, un viņš dzirdēja kādu soļu dobjos plakšķus.

Viņš vēl nebija ticis necik tālu, kad zem kājām nokrakstēja pamats. Zēns sajuta raupju koksni un no lejas nākošu karsta, smacīga gaisa strāvu. Viņš sprieda, ka laikam atrodas uz koka tilta, kas sniedzās pāri vēl vie­nai šahtai uz dziļākajiem lokiem. Tenterēdams tam pāri, Hīlass pavērās atpakaļ.

Viss tinās tumsā, taču zēns sajuta, kas tur ir. Viņš zināja, ka otrā tilta pusē ir divi tuneļi viens bija tas, no kura viņš nupat iznāca, bet blakus vēl viens kā atvāzta mute, ko sargāja no grīdas izslējušies akmens ilkņi. Starp tiem kā tikko saskatāmas ēnas zibēja zemes atriebīgie gari. Domās viņš redzēja matus, kas līdzinājās putekļu vērpetēm, un mālainas acis, kas neatstaroja gaismu; zemjaini pirksti kā taustekļi sajuta zemes vieglo nodrebēšanu, kas nodeva mirstīgā medījuma kustības.

Hīlass atkāpās; zem kājas nodrupa sīki akmentiņi.

Tumsa saspringa. Tie zināja, kur viņš ir. Nu tie bija atraduši tiltu. Tie brāzās tur pāri.

Zēns pa galvu pa kaklu skrēja prom pa eju. Kaut kur starp paša bēgošo soļu dipu un straujo elpu viņš izdzirda tādas kā čukstošas balsis. Mierā… sss… jāliek…

Piepešas dziņas vadīts, viņš spēji pagriezās. Ko jūs gribat? viņš iesaucās.

Gari, vēl melnāki par melno tumsu, sašūpojās, un bezlūpu mutes tvēra vārdus.

-     Ko jūs gribat? Hīlass vēlreiz jautāja.

Mierā… jāliek… sss… mierā… sss

-    Bet kāpēc tad neliekat mierā? zēns iebrēcās. Jūs mūs nelaižat ārā!

Sss… mierā… jāliek…

Pēkšņi visas skaņas viņa prātā izveidoja vienu tei­kumu un viņš saprata to jēgu. Viņš apjauta, ko gari grib pateikt.

Kaut kur tuvumā cilvēks sauca viņa vārdu.

Hīlass metās līkumā un uzskrēja saucējam virsū. Šaus­mās viņš sataustīja pinkainu bārdu un lauztu degunu, un zem tā bija nevis tāda rieva kā grābējam, bet iedobe kā mirstīgajam. Viņi ir mums uz pēdām, zēns izdvesa.

-    Man šķiet, ka es…

-      Nāc, Perifāss klusi aicināja, pārējie ir tepat netālu.

-     Man šķiet, es zinu, ko viņi grib!

* * *

-     Viņš ir jucis, uzskatīja Zens. Tas nevar būt Vabole!

Pārējie kaut ko piekrītoši nomurmināja.

-    Ir gan! Hīlass nepadevās. Apsēsts ir nevis Slienā, bet Vabole. Tas visu laiku bija viņš.

Izglābušies bija sapulcējušies plašā alā ar zemiem griestiem, ko vārgi izgaismoja viņu pēdējā lāpa.

-     Kā mēs varam zināt, ka tieši Blusa nav grābējs? Zens pajautāja. Kā mēs varam zināt, ka viņš nenoga­lināja Vaboli un pats jau no sākta gala nebija apsēsts?

Hīlass sakoda zobus. Viņš zināja, ka Zēnam ir kauns par savu izgāšanos pirmīt un nu viņš izmisīgi vēlas sevi kaut kā apliecināt. Tas ir Vabole, zēns sacīja. Viņā ir grābējs. Tas lika viņam sagraut jumtu vienreiz un liks to izdarīt vēlreiz.

-    Taisnība, ierunājās Slienā.

Visu acis pievērsās viņam.

Zēna ģindenim līdzīgā seja spīdēja sviedros, taču šoreiz viņš lūkojās visiem sejās.

-    Kāpēc tu mums neko neteici? Hīlass apjuka.

-     Es nevarēju, Slienā taisnojās. Vabole tas gars viņā iekšā sacīja, ka mani nogalināšot. Tas sacīja visā­das briesmīgas lietas. Man bija tik šausmīgi bail…

-    Tagad tam visam nav nozīmes, iejaucās Perifāss.

-     Svarīgi ir tikt laukā.

-     Tieši to es jums mēģinu pateikt, sacīja Hīlass.

-     Mums viņiem jādod tas, ko viņi grib, vai ari viņi ne­kad neļaus mums aiziet!

-    Un ko tad viņi grib? Perifāss noprasīja.

Hīlass dziļi ievilka elpu un izstāstīja pārējiem.

Tie sāka neticīgi ņurdēt.

-     Tagad ir skaidrs, ka viņš ir ķerts! bilda viens no skaldītājiem.

-      Es teiktu nožmiegsim viņu un atdosim grābē­jiem, ierosināja cits. Varbūt tad mūs palaidīs.

Perifāss cieši uzlūkoja Hīlasu. Mēs esam septītajā lokā, un, kas zina, kas mūs vēl gaida, bet tu gribi visu vēl pasliktināt?

-    Citas izejas nav, Hīlass uzstāja. Lūk, tā. Zinu, ka nevaru to visu pierādīt, bet zinu arī, ka man ir taisnība. Tieši to viņi mums cenšas pateikt. Vai tad jūs nesaprotat? Viņi grib dziļākos lokus. Ja mēs tos nespēsim grābējiem atdot, viņi nekad nelaidīs mūs ārā.

Ārā, ārā, ārā… viņa vārdi atbalsojās alā.

-     Viņam ir taisnība, čukstēja Slienā. Vai tad jūs nejūtat? Viņi ir tepat sienās un noklausās visu, ko mēs sakām…