Uguns sala

Pirra sastinga.

Tas zeņķis bija Hīlass.

11

Likās zēns sajūt, ka Pirra uz viņu skatās, un pacēla acis.

Vienu mirkli dzeltenbrūnās acis iepletās. Tad viņš atsāka plosīt zivi. Viņš izlikās, ka nav meiteni pazinis, bet īstenībā bija gan.

Pirra tupus pierāpās tuvāk ar visu ūdens maisu.

-   Hīlas, tā esmu es!

-   Aizveries! viņš uzšņāca.

Meitene atcerējās, ka Vārnas taču zina drauga vārdu šeit viņš noteikti izmanto citu. Piedod. Es…

-   Man likās, ka esi drošībā Keftiu! Kā tad tevi noķēra?

-   Ko? A, nē, es neesmu verdzene, es tikai pēc tādas izskatos. Es aizbēgu no Keftiu. Man likās, ka tā ir tīrā sagadīšanās, ka esmu nokļuvusi te, bet nu tā vairs nedo­māju… Viņa nesakarīgi pļāpāja. Bet bija tik neticami labi Hīlasu atkal redzēt.

Otrā dīķa pusē vecāks zēns ar līku degunu un īdzīgu seju uzsauca kaut kādam Blusām, lai pasteidzas. Hīlass atkliedza, ka tūlīt nākšot.

-   Vai tu atradi māsu? Pirra čukstus jautāja.

-   Vai tā izskatās?

-   Kas notika tavai ausij?

-   Liku to nogriezt.

Pirra saviebās. Lai neviens nezinātu, ka esi ārpusnieks?

-    Kuš! Zēns pameta skatienu apkārt. Nebija vērts pūlēties, viņš noteica. Šādi mani tāpat neviens nepa­zītu.

Viņam bija taisnība. Arī agrāk viņš bija tievs, bet nu lāpstiņas izspiedās asas kā naži, un Pirra varēja saskaitīt visas ribas. Zēnu klāja sarkani netīrumi, bet viņa muguru čulgas. Viņa bija to sazīmējusi tikai pēc raksturīgajām kustībām un taisnā deguna, kas veidoja nepārtrauktu līniju ar pieri.

-     Beidz blisināties, zēns nomurmināja.

Viņa sabozās. Tu taču noteikti mazliet priecājies mani redzēt. Un, jā, paldies, man izdevās aizbēgt no Die­vietes Nama, un tas vispār bija diezgan grūti, viņa gra­žīgi piebilda.

Hīlass nospurcās un piepeši daudz vairāk līdzinājās pats sev. Un kā tad tev tas izdevās?

-    Es piekukuļoju zintnieci. Tā tur ir viņa. Viņa sacīja, ka brauksim uz Baltajiem kalniem, bet tie bija meli. Meitene norija siekalas. Es ļoti priecājos tevi redzēt.

Zēns sarauca uzacis, bet viņa redzēja, ka viņš jūtas iepriecināts. Smirdošu kā mēslu čupu un vienās utīs? viņš pajautāja.

-    Nu, es jau pati noteikti neizskatos daudz labāk.

Hīlass mirkli pasmaidīja. Tur tev taisnība. Neliela

pārmaiņa pēc greznošanās ar zelta vizuļiem un keftiešu purpuru.

Meitene iesmējās un nogludināja tuniku pāri ceļiem.

-     Šito es dabūju no kāda zemnieka. Vai es izskatos pēc puikas?

-     Nē. Tev nav nekādu izredžu izskatīties pēc puikas.

-    Ā, Pirra novilka, juzdama savādu prieku.

Hīlass viņu apšļakstīja.

Meitene atbildēja ar to pašu. Tu esi varen veikls zaglis, viņa skaudīgi bilda.

Viņš paraustīja plecus. Man ir bijis daudz izdevību vingrināties. Tev vajadzēs iemācīties, kā tas darāms.

-    Bet tu pamatīgi riskēji, zogot no Vārnas. Ja nu viņš būtu tevi sazīmējis?

-    Nebūtu. Es esmu vergs. Uz vergiem neviens neska­tās.

Lēca saule, un gabaliņu tālāk pārējie zēni bija piepil­dījuši savus ūdens maisus.

-     Es tev palīdzēšu aizbēgt, Pirra ieminējās.

Hīlass uzmeta viņai savādu, mulsu skatienu. Tu to

nevari. Es divreiz mēģināju. Tiku tikai līdz Kaklam tur tālāk. Zens man sadzina pēdas…

-    Kas tas par Zenu?

-     Pirra, paklausies! Es esmu vergs, saproti? Zirneklis. Tas nozīmē, ka es ik dienas ielienu šahtā un tieku laukā tikai pēc tumsas iestāšanās. Tur lejā ir jāuzmanās ne tikai no lavīnām, bet arī no grābējiem. Un viens tāds ir iemie­sojies Slienā, un viņš… Zēns redzēja, ka Pirrai nav ne jausmas, par ko viņš runā.

Viens no kareivjiem pieslāja pie dīķa nepilnus piecus soļus tālāk. Hīlass ierāvās dziļāk kārklos, un Pirra nolie­cās pār ūdeni.

Karotājs iemērca ūdenī galvu un atgriezās pie pārē­jiem, izgriezdams garos, melnos matus.

-     Kas ir Slienā? prašņāja Pirra. Vārnas bija gatavi doties ceļā, un Hekabi jau māja, lai viņa nāk.

-     Vai gars var iekļūt cilvēkā? Hīlass pēkšņi pajau­tāja.

-     Ko? Jā, dažreiz var. Tas liek cilvēkam sajukt prātā. Tādus cilvēkus ved uz Dievietes Namu ārstēties. Ne vien­mēr izdodas viņus izdziedēt.

-    Tieši tā ir noticis ar Slienu, bet pārējie man netic. Zēns sakoda zobus. Es viņu visu laiku vēroju. Un esmu iegaumējis, kur ir tās vietas, kur ejās ir balsti. Ja viņš mēģinās kaut ko uzsākt, tas būs mūsu vienīgais glābiņš. Kaut gan kāds no tā būs labums, ja tunelis iebruks un mūs iesprostos?

Viņš runājās pats ar sevi; Pirra nespēja izsekot zēna domu gājienam. Kā to saprast: ja viņš kaut ko mēģinās uzsākt?

Hīlass norija siekalas. Viņš sagraus raktuves.

Pirrai pār muguru pārskrēja tirpas. Hīlass bija nobi­jies. Bet viņu nobiedēt it nemaz nebija viegli.

Hekabi nāca meitenei pakaļ; viņa izskatījās pikta.

-    Man jāiet, Pirra sacīja.

Hīlass pameta ar galvu uz karotājiem. Vai šie zina, kas tu tāda esi?

-    Protams, ne!

-     Un kur tad viņi tevi ved?

-     Pie Kreona.

-     Pie Kreonal Ko tad šim no tevis vajag?

-     Ne jau no manis no Hekabi. Es it kā esmu viņas verdzene.

Hīlasam bija grūti to visu saprast. Dari ko darīdama, tikai nodur acis un neko nesaki! Kāds varētu atcerēties, kāda tu izskaties.

-     Paldies, man arī tas ienāca prātā. Meitene greizi pasmaidīja, bet Hīlass smaidam neatbildēja.