Uguns sala

Acu priekšā ņirbēja uz segas izliktie dārgumi. Kā būtu ar to sudraba apmetņa sprādzi, kas izkalta kā divi ar mugurām kopā saspiedušies ērgļi? Varbūt vara rokusargu? Vai to bronzas nazi ar spalā inkrustētu zaļu lauvu…

Pēkšņi zēns pamanīja greznu ādas jostu ar divām stū­rainām zelta plāksnītēm abās sprādzes pusēs. Sirds sāka sisties straujāk. Plāksnītes bija skaisti izrotātas ar savī­tām spirālēm, ko veidoja sīkas zelta pērlītes. Tādas viņš bija redzējis jau agrāk.

Viens no tirgotājiem sajuta viņa interesi. Jaunajam kungam ir vērīga acs, viņš nomurmināja. Tas ir labāko amatnieku darinājums. Keftiešu, protams.

To Telamons jau zināja. Šīs zelta plāksnītes reiz bija iekaltas rokassprādzē, kas piederēja meitenei, kuru viņam vajadzēja apprecēt. Meiteni sauca Pirra. Viņš atcerējās, kā tā stāvēja blakus, kad viņi vēroja, kā debesīs šaujas Telamona tēvoča bēru sārta liesmas. Atcerējās svilstošas miesas smārdu un to, kā izlikās sērojam par Krātosu, kaut sirds dziļumos skuma par Hīlasu.

Vēlāk meitenei rokassprādzes vairs nebija, un, kad viņš pajautāja, kur tā palikusi, viņa pateica, ka esot to pazaudējusi. Bet Telamons zināja, ka skuķe melo. Toreiz viņš par to vairāk nedomāja.

Bet nu…

-    Kur jūs to dabūjāt? viņš jautāja tirgotājam.

-    Kungs, to dabūja mans draugs… Viņš norādīja uz savu biedru.

Biedrs bija maķedonietis; otram bija jātulko. Kungs, viņš saka, ka to viņam par braucienu kuģī esot iedevis kāds zēns.

Telamons sagrīļojās.

Tirgotājs izskatījās noraizējies. Vai kaut kas nav labi, kungs? Nudien, mēs to nopirkām, nenojaušot nekādu viltu…

-     Tas zēns, Telamons pārtrauca, kāds viņš izska­tījās?

Tirgotājs apjuka.

-     Izstāstiet man visu, Telamons pavēlēja. Izstās­tiet man, bet nevienam citam. Ja neklausīsiet, nebūs labi.

Abi tirgotāji nobālēja.

Tas esot bijis tikai kaut kāds puišelis, viņi sacīja. Apmēram kunga vecumā, varbūt kādu gadu jaunāks, un neesot bijis tik garš. Šaurām, dzeltenbrūnām acīm. Dīvainiem matiem tādā kā miežu krāsā. Un vienā ausī šim bijis robs…

Telamons atstāja tirgotājus un aizsteberēja atpakaļ uz zāli. Zēns paķēra savu kausu un brīdi nolūkojās uz to. Viņš lieliem malkiem izdzēra vīnu, apšļakstot savu tuniku.

Hīlass bija dzīvs.

10

Ko tagad darītu Hīlass? Pirra prātoja, knosīdamās uz cietās klona grīdas.

Reiz viņš bija sacījis: Pirmais izdzīvošanas notei­kums tevjābūt sagādātam ēdienam un ūdenim.

To viņa gan bija izdarījusi, bet tas neko daudz nelī­dzēja. Kā viņa izdzīvos šajā savādajā uguns salā, kur valda Vārnas?

Būda bija pamatīga būve no bazalta un pumeka, un durvis pavērās uz dienvidiem, lai nelaistu iekšā stipro ziemeļvēju. Gaisā vēdīja nemazgātas miesas un dūmo­jošā mēslu ugunskura dvakas.

Pirra dzirdēja, kā otrpus sienai barības meklējumos urkšķ cūka. Meitenei ierūcās vēders. Piekrastē viņa bija redzējusi vīrus ķidājam tunčus, kas bija vēl lielāki par del­fīniem, bet viņām cieminieki piedāvāja tikai aunazirņu un skumbriju putru, kā arī skābu vīnu, kas bija samaisīts ar terpentīnkoka sveķiem un garšoja pēc darvas.

-    Visu paņem Vārnas, cieminieki taisnojās. Ja runājam pretī, mūs aizsūta uz raktuvēm.

Par spīti savai nabadzībai, cieminieki bija drau­dzīgi. Hekabi māte bija bikli sasveicinājusies ar Pirru (“Visi svešinieki ir goda viesi”), norājusi meitu par to, ka tā esot pārāk kārna, un steigšus devusies vārīt putru.

Ciema vecākais Hekabi tēvs Meropss pieklājīgi ierādīja Pirrai, kā paklanīties ugunij un lūgt tās atļauju pārlaist naktis būdā. Pat Hekabi pati mazliet atmaiga. Viņa bija jaunāka, nekā Pirra bija domājusi, varbūt pie­dzīvojusi savas trīsdesmit vasaras, un, šķiet, no sirds mīlēja māti. Pirrai tas šķita ļoti interesanti, jo viņa savējo spīvi ienīda.

Salinieki ar saulē iedegušiem locekļiem un raupjām pēdām meitenei atgādināja keftiešu zemniekus, kaut arī atšķirībā no keftiešiem šejieniešu vīri audzēja bārdas, un gliemežvāku vietā par amuletiem kalpoja obsidiāna un dzeltena sēra krelles. Visiem uz rokām bija apdegumu pēdas, un visi apbrīnoja Pirras rētu, sakot, ka tā nesot veiksmi.

Cūka otrpus sienai pārstāja rakāties. Pirra pagriezās uz otra sāna. Nekā. Viņa nespēja iemigt.

Durvīs meitene gandrīz uzkāpa nelielai čūskai, kas laka pienu no māla šķīvīša. Meitene nomurmināja atvai­nošanos un pagaidīja, līdz rāpulis bija padzēries un aiz­slīdēja prom.

Ārā bija dzestrāk, jo pūta vējš, bet no Kalna vēdījošā sēra dvaka sagādāja Pirrai galvassāpes.

Talakreja viņu izbrīnīja. Pagaidām viņa nebija redzē­jusi nevienu Vārnu, jo ciems atradās ziemeļu krastā, bet raktuves dienvidos; sala bija skaista. Kuģis bija ieslīdē­jis līcī ar smaragdzaļiem un ametista violetiem ūdeņiem, ko ieskāva baltas klintis ar dzelteni oranžām svēdrām, kas līdzinājās akmenī sastingušam saulrietam. Ciems bija uzbūvēts starp sudrabainiem olīvkokiem un zaļiem, traus­liem vēdekļiem līdzīgiem tamariskiem, bet tālumā slējās augsts, melns kalns, pa kura nogāzēm lejup stīdza dūmi.

Nedaudzus soļus no būdas pie uguns sēdēja Meropss un asināja obsidiāna nazi. Nevari aizmigt? viņš pajau­tāja, pamādams, lai Pirra apsēžas.