Uguns sala

-     Viņam ir vajadzīga zintniece. Viņa uzrāva meiteni kājās. Tu nāksi līdzi.

-Ko?

Hekabi pieliecās tuvāk. Tu runā akajiski, es ne. Vār­nām jādomā, ka esi mana verdzene.

Pirra grasījās protestēt, bet Hekabi ar plaukstu aiz­spieda viņai muti. Tu darīsi tā, kā lieku, vai arī es viņiem izstāstīšu, kas tu tāda esi. Esmu pārliecināta, ka Kreons dikti priecātos, uzzinot, ka viņa nagos ir nonākusi augstdzimusi keftiete. Tā. Vai nāksi ar labu?

-    Viņš sapratis, ka esi viltvārde, Pirra nomurmināja, kad viņas klupdamas krizdamas aizklumburoja prom mēnesnīcā.

-     Klusāk, Hekabi izdvesa. Dažus soļus tālāk mij­krēslī melnoja kareivju stāvi.

-    Kāds tas Kreons ir? Pirra čukstus jautāja.

Hekabi pienāca tuvāk. Alkatīgs, viņa klusītēm

stāstīja. Neaprēķināms. Viņš ir vājākais no sava tēva dēliem un to zina. Tas viņu padara bīstamu. Raktuvēs viņš savus vergus izdzen līdz nāvei.

Pirra sarauca uzacis. Bet tavs tēvs sacīja, ka salinie­kiem arī esot raktuves.

-     Jā, bet mēs klausījām Pavēlnieces mācībām. Mēs nekad nerakām pārāk dziļi un vienmēr devām Viņai laiku sadziedēt brūces. Kreonam tas ir vienalga. Un viņš sauc salu par savējo. Talakreja nevienam nepieder. Tā ir Pavēl­nieces. Sieviete sažņaudza dūres. Viņš domā, ka var darīt visu, kas ienāk prātā, jo ir Vārna, un viņus nevar uzveikt tikmēr, kamēr viņiem ir duncis.

Duncis. Laikam Pirras seja kaut ko izpauda, jo Hekabi piepeši kļuva modra. Tu par to zini? viņa asi nopra­sīja.

-    Tikai to, ka tikmēr, kamēr viņiem tas ir, viņi ir neuz­varami.

Patiesībā Pirra zināja vēl vairāk. Viņa zināja, ka orā­kuls ir izteicis pareģojumu: Ja nazis būs rokā ārpusniekam, Koronosa dzimta degs… Un pērnvasar vismaz dažas dienas tas bija kādam ārpusniekam Hīlasam. Bet tad Vārnas to atguva.

Tā bija viņas vaina. Hīlass viņai piekodināja sargāt dunci, bet Pirra bija viņu pievīlusi.

-     Ko tu zini par dunci? Hekabi pārjautāja.

-    Neko, Pirra sameloja.

* * *

Mākoņi aizsedza mēnesi, un abi karotāji pagāja viņām garām, lai rādītu ceļu. Pirra dzirdēja jēlādas bruņu čīks­toņu, un degunā iecirtās šaušalīgi pazīstama, sīva smaka. Pagājušajā vasarā Vārnu vadonis bija viņai uzbrucis kādā vientulīgā nogāzē. Meitene atcerējās, ka viņa sviedri smirdēja pēc pelniem.

-     Kāpēc viņi iesmērējas ar pelniem? Pirra čukstus jautāja.

Hekabi roka satvēra nelielo sēra gabaliņu, kas karā­jās ādas saitītē viņai ap kaklu. Viņi ir Koronosa dzim­tas miesassargi, sieviete nošņāca. Viņi pielūdz vārdā nesaucamos, kas klīst tumsā.

Pirrai aizsita elpu. Tu domā Niknos?

-     Kuš! Hekabi viņu apklusināja.

Kaut arī nakts bija tveicīga, Pirru pārņēma drebuļi. Niknie nāca no paša Haosa uguns. Tos pievilināja tumsa un ugunsgrēki, un šie nezvēri vajāja tos, kas bija noga­linājuši savus radus. Niknie bija neatlaidīgi. Tiem bija vienalga, kas gadās ceļā. Reiz Pirra gandrīz trāpījās Niknajiem pa kājām, un nu tie rādījās viņai murgos. Viņa atcerējās ēnaino grāvi un spārnu ādainos plīkšķus. Lie­nošas šaušalas tumsā…

-     Tāpēc Vārnas savus upurus sadedzina, Hekabi klusi stāstīja. Tāpēc viņi taisa bultu uzgaļus no

obsidiāna tās ir Uguns Pavēlnieces sadegušās asinis, ko tie izmanto savos nekrietnajos rituālos…

-    Bet kāpēc lai viņus kāds pielūgtu?

-                Ja varētu iegūt Nikno labvēlību, Hekabi noteica.

-    Iedomājies, kādu varu tad varētu iegūt…

* * *

Beidzot debesis sāka balot pelēkas un viņi sasnie­dza trīs rāmus dīķīšus sarkana paugura pakājē. Pirra saklausīja veseru dunu. Tālāk zemesragā viņa pamanīja stūrainu, lempīgu cietoksni, kurš glūnēja lejup no klinšu pakalna un ap kuru laidelējās vārnas.

Kareivji piestāja turpat pie dīķīšiem un, apsēdušies uz klintsbluķiem, noņēma savas ēdamā tarbas un atpū­tināja plecus. Pirra izsalkusi noskatījās, kā tie izņem ādas vīna blašķes un kaltētas tunča šķēles, kuras ieraugot vien mutē saskrēja siekalas.

Bariņš zēnu pildīja ūdens maisus. Visi bija briesmīgi izkāmējuši, klāti ar sarkaniem putekļiem, un viņiem bija īsi apcirpti mati kā vergiem. Pirra iedomājās, ka puikas droši vien ir no raktuvēm.

Hekabi lika Pirrai iet piepildīt ūdens maisus, bet mei­tene atteicās; viņa negribēja tuvoties ne karotājiem, ne vergiem. Hekabi pieliecās tuvāk. Vai man viņiem izstās­tīt, kas tu esi?

Pirra nikni paglūnēja un, paķērusi maisus, pikti aizsoļoja.

Viņai par atvieglojumu, kareivji bija pārāk izsalkuši, lai meiteni ievērotu, un gabaliņu nostāk gan no viņiem, gan no vergiem Pirra atrada vietu, kur pasmelt ūdeni.

Notupusies krastā uz ceļiem, meitene ievēroja, ka viens no zeņķiem lavās tuvāk karotājiem. Kad tuvākais atvēra tarbu, zēns piezagās vēl tuvāk. Kad karotājs pacēla acis, puika apstājās un sāka darboties ar saviem ūdens maisiem.

Karotājs sāka asināt savu nazi uz galodas.

Nākamajā mirklī viss norisinājās tik strauji, ka Pirra pat īsti nepamanīja, kā tas notika. Vienā mirklī no karo­tāja tarbas rēgojās gabals tunča; jau nākamajā tā vairs nebija, tarbas saturs bija glīti pārkārtots, lai nekas nebūtu manāms, un zeņķis bija iešmaucis zem vītoliem un aprija laupījumu tik alkatīgi kā meža zvērs, kas ticis pie medījuma.