Uguns sala

Mazā lauva neprata veikli slēpties. Dibens rēgojās ārā no paslēptuves, bet mazulīte, šķiet, iedomājās, ka ir nere­dzama, jo pati neredzēja Hīlasu.

-     Tiš! Hīlass uzbrēca un novēcināja cirvi. Pazūdi, tiš!

Vienu mirldi lauvenīte uzlūkoja viņu ar lielām acīm, kas mēness gaismā laistījās sudrabotas: tā bija pieķerta

nozieguma vietā izpostitaja apmetnē. Tad dzīvnieks pagriezās un aizbēga.

* * *

Lauvenīte nesaprata, kas notika. Cilvēks rēja un vici­nāja priekšķepas. Viņš šķita sadusmots.

Vai arī tā bija rotaļa?

Šķiet, ka ne nu viņš dzinās pakaļ ar stibu.

Lauvenīte apjukusi joza glābties brikšņos.

Izskrējusi no meža, viņa pameta skatienu atpakaļ, lai redzētu, vai viņš vēl dzenas pakaļ.

Viņa paldupa. Piepeši zem ķepām pazuda zeme, un viņa krita iekšā tumsā.

* * *

Hīlass ierušinājās papardēs un pierunāja sevi gulēt.

Nekā. Vārgie, žēlie ņaudieni neļāva iemigt.

-    Aizveries taču, viņš nomurmināja.

Ņaudieni nerimās. Lauvēns izklausījās izmisis.

Tad viss apklusa, bet tas bija vēl ļaunāk.

Hīlass ieņurdējās un piecēlās sēdus.

Debesis svīda pelēkas; viņš izsekoja mazo lauvu cauri mežam. Viņam iešāvās prātā, ka tur, kur ir mazulis, jābūt ari lauvenei, bet tad atminējās skeletu, ko bija redzējis iepriekšējā dienā. Tā noteikti būs bijusi māte; to droši vien bija nogalinājis Kreons tāpat kā tēvu.

Izrādījās, ka nekur tālu mazā lauva nebija tikusi tā bija iekritusi vecā šahtā vien nedaudzus soļus tālāk brikšņos. Uz malas tupēja klijāns un uzglūnēja viņai. Hīlass aizdzina putnu prom.

Lauvenīte ieraudzīja Hīlasu un izdvesa lūdzošu ņaudienu. Dzīvnieks bija mazs, netīrs un drebēja no bailēm.

-     Bet ko tu gribi, lai es daru? zēns pikti jautāja.

-     Vajadzēja skatīties, kur ej!

Mazulīte rimās ņaudēt un lūkojās pretī lielām, apa­ļām, zeltainām acīm.

Hīlass nometa cirvi, uzmeklēja kritušu kociņu un iegrūda to bedrē. Še. Kāp laukā un liec mani mierā!

Lauvenīte grīļīgi uzrausās uz koka, bet nokrita. Mēģināja vēlreiz. Un vēlreiz. Hīlass nopūtās. Lauvas nav nekādi labie kāpēji, un šī mazulīte bija pati sliktākā, kādu zēnam jebkad bija gadījies redzēt. Turklāt vēl šķita, ka tai ir ievainota priekšķepa.

Dzīvnieks bija galīgi sapostījis viņa medījumu, taču Hīlass nevarēja to atstāt šeit nomirt badā, un šahta jau nebija dziļa. Purpinādams viņš nošļūca lejā pa kociņu.

Bedrē bija šauri un oda pēc lauvu mēsliem. Mazā lauva atkāpās stūrī un iešņācās. Hīlass sagrāba to aiz čupra, uztupināja uz koka un pagrūda spalvaino dibenu.

-     Uz priekšu, kāp!

Lauvenīte atvēzēja ķepu un iecirta ar nagiem, kas bija tik asi kā adatas. Tad tā atkal nokrita no koka.

-      Stulbais zvērs, es mēģinu tev palīdzēti Zēns paņēma dzīvnieku, uzmeta plecos un saķēra ķepas, kas karājās pie krūtīm, tā, it kā nestu kazu. Lauvenīte cīnījās un skrāpējās. Hīlass nometa to zemē.

-    Nav taču mana vaina, ka tu te iekriti! viņš uzbļāva.

-     Domā, ka man gribas būt šai smirdīgajā caurumā?

Lauvenīte patvērās zem koka. Tā ņurdēja un vicināja asti, bet sāni smagi cilājās, un dzīvnieks drebēja.

Hīlass ar plaukstu paberzēja seju. Nu labi, viņš klusi sacīja. Zinu, tu nebiji vainīga. Tas ir, tu biji gan, bet tu jau tikai biji izsalkusi.

Mazā lauva mitējās vicināt asti un saslēja ausis, lai ieklausītos.

Augumā tā bija Hīlasam apmēram līdz ceļiem tai varēja būt trīs vai četri mēneši. Kā jau visiem lauvu mazuļiem, arī viņai ķepas bija pārāk lielas salīdzinā­jumā ar visu pārējo ķermeni un vilna uz vēdera, kājām un gurniem bija gaišāka, ar tumšiem raibumiem. Ķepu spilventiņi nebija melni kā pieaugušiem lauvām, bet maigi gaišbrūni. Degungals arī nebija melns, bet raibi sārts; tieši virs deguna rēgojās gara, asiņaina skramba. Un lauvu mazuļiem būtu jābūt apaļīgiem. Šī te bija tik tieva, ka Hīlass varēja saskatīt ribas.

-     Nu labi, zēns vēlreiz noteica un notupies sāka runāt ldusā, mierinošā balsī: viņš stāstīja visādus niekus, ļaujot dzīvniekam pēc balss toņa noprast, ka nevēl tam ļaunu.

Pēc krietna brīža lauvenīte piezagās tuvāk un apostīja Hīlasa kāju pirkstus. Viņš turpināja runāt.

Mazā lauva mēģināja saņemt zobos zēna papēdi. Hīlass saviebās. Dzīvnieks atrāvās. Hīlass turpināja runāt.

Saule cēlās augstāk, un cikāžu čirksti skanēja citādi. Hīlass turpināja runāt.

Mazliet vēlāk lauvenīte pienāca tuvāk un apošņāja zēna celi. Kad viņš nepakustējās, tad paberzēja vaigu pret viņa stilbu. Tā nolaizīja viņam roku. Mēle bija apbrī­nojami raupja, bet zēns palika mierīgi sēžam, ļaujot dzīv­niekam pierast pie savas garšas un smaržas.

Beidzot mazā lauva nolika galvu viņam uz ceļiem. Hīlass maigi noglāstīja pūkaino aizausi. Lauvenīte pie­vēra acis un sāka murrāt. Zēns lēnām paņēma to rokās. Mazulīte knosījās un mazliet saskrāpēja viņam krūtis, bet viņš juta, ka tas nav aiz ļaunuma, vien tāpēc, ka mazā vēl nav iemācījusies ievilkt nagus.

Hīlass neveikli izkāpa no bedres, turēdams rokā mazo lauvu. Tā, viņš elsa, nolikdams to zemē. Tagad tu tiešām esi viena. Es nevaru par tevi rūpēties, man jāiet sameklēt Pirru.

Viņš devās atpakaļ uz apmetni, bet mazulīte sāka kli­bot viņam pa pēdām.