Uguns sala

Pirmo reizi kopš brīža, kad bija viņu atradis, Hīlass aizdomājās par spēku, kas bija viņus savedis kopā. Toreiz, kad lauvenīte izpostīja viņa apmetni, viņa bija apēdusi izliktās veltes. Ja savvaļas zvērs tā izdara, tas nozīmē, ka viņu ir sūtījis kāds nemirstīgais.

Bet Postaža? Mazais, palaidnīgais lauvēns dievu vēstnesis?

Un tomēr. Hīlass atcerējās lauvu, ko bija saticis tai dienā, kad viņu sagūstīja un padarīja par vergu. Ja nebūtu tā lauvas, viņu nebūtu noķēruši un atveduši uz Talakreju.

Vai lauva bija gribējis, lai viņu sagūsta? Vai tas gribēja, lai viņš atrod Postažu?

Viņš zināja tikai to, ka viņiem nez kāpēc ir lemts būt kopā.

Piepeši Postaža uztrūkās kājās un aizbrāzās pie klinšu pārkares. Viņa cieši vērās uz austramiem un saslēja ausis. Ieklausījās.

-    Kas noticis? Hīlass čukstus jautāja.

Tad viņš arī sadzirdēja, un viņam sažņaudzās vēders. Suņu rejas.

20

Pirra iespruka aiz meža bumbieres un ieklausījās.

Vējš. Cikādes. Suņus nedzirdēja. Bet viņa bija saklau­sījusi rejas.

Aizrāpusies līdz akmeņu krāvuma malai, meitene pavērās lejā uz tveicīgo, melno lauku, kuru nupat bija ar mokām šķērsojusi. Nemanīja ne cilvēkus, ne suņus; tiesa gan, vietām ērkšķainie krūmi bija saauguši tik biezi, ka tiem nevarēja redzēt cauri.

Droši vien viņa bija izdzirdusi tikai kādu mednieku grupiņu, kas vajāja kalnu kazas, tomēr plaukstas bija gluži nosvīdušas. Kreons savus suņus badināja, lai tie būtu nikni, un tie uzbruka visam, kas gadījās ceļā. Vai arī suņu saimnieki bija atraduši Hīlasa atstātās zīmes? Galu galā ja jau tās varēja atrast viņa, to varēja arī citi.

īlarkoss noticēja Hekabi, kad tā sacīja, ka Pirrai jāiet vākt zālītes. Viņš pat bija iedevis meitenei ūdens maisu un maisiņu olīvu, kā ari māla gabaliņu ar savu zīmi, lai viņa tiktu garām sargiem, kas stāvēja uz Kakla. Pirra bija izpildījusi zalkšiem doto solījumu un palaidusi tos brī­vībā, un jau drīz pēc tam kādā nelielā ceļmalas svētnīcā uzgājusi Hīlasa pirmo zīmi. Starp sažuvušām vītnēm un neveikli veidotiem māla vēršiem bija olis, uz kura bija ieskrāpēts kunkulītis ar spicu degunteli un adatām. Ezis.

Eža deguns rādīja uz rietumiem, tāpēc Pirra devās turp. Un patiesi viņa uzgāja vēl vienu ezi, šoreiz iezī­mētu dubļos pie avota, kas izvirda dīvaini karstu ūdeni, un tad vēl vienu, kas bija ieskrāpēts sarkanā laukakmenī Kalna pakājē. Vēl trīs zīmes irbuleņu biezoknī bija atve­dušas meiteni šurp, uz šo savādo, obsidiāna oļiem klāto nogāzi.

Saule kveldēja, un svelmains vējš pūta acīs putekļus; meitene samiegtām acīm nopētīja līdzenumu. Ja arī tur bija kādi mednieki, tie laikam nenāca šurp.

Atkal uzrāpusies augstāk, Pirra meklēja vēl kādu zīmi no Hīlasa. Nekā. Ko nu?

Viņa iedzēra malku silta, pēc kazas garšojoša ūdens un apēda dažas olīvas. Viņa bija ceļā jau kopš rītaus­mas, bet nu jau bija pāri pusdienlaikam. Meitene jutās nogurusi, āda bija apdegusi saulē, un kājas noberztas. Piepeši viņa izbīlī atskārta, ka varbūt paliks te vairākas dienas bet cietoksnī viņai bija atņēmuši nazi.

Pirra žigli paķēra gabalu obsidiāna, uzmeklēja zem bumbieres zaru un ar tunikas strēmeli piesēja akmeni pie tā, izveidojot rungu. To pavēcinot, gaiss patīkami nošalca. Lai pateiktos kokam par zaru, viņa uzlēja maz­liet ūdens tam uz saknēm, un bumbiere atzinīgi nočabināja lapas.

Turpat netālu uz klints nolaidās putns un izgrūda griezīgu kliedzienu. Pirra sastinga. Tas bija piekūns. Viņa skatījās, kā putns sakārto spalvas un paceļas debesīs. Pie­kūns apmeta vairākus lokus, lūkodamies lejup uz meiteni, un tad aizlaidās, izdvesis vēl vienu trīsuļojošu saucienu.

Šķiet, ka kāda daļa no Pirras aizlaidās putnam līdzi. Viņa iedomājās par to piekūnu, kuru reiz bija redzējusi

iznirstam no Saules, un pieskārās maciņam uz krūtīm, kurā glabājās spalva un lauvas nags.

Reiz Hīlass bija sacījis: Tu esi drosmīga un nepadodies. Saņemies, Pirra. Kaut kur taču viņam ir jābūt.

Meitene nosprieda, ka zēns nebūs kāpis augstāk Kalnā, tātad būs devies vai nu uz rietumiem tur, kur rēgojās mežs, vai arī uz dienvidiem uz krastu. Hīlasam labi padevās zvejošana, tāpēc Pirra nolēma, ka zēns devies uz dienvidiem.

Viņa atrada taku, kas veda lejā no kalna cauri brikšņiem. Iztrūcināti blējieni liecināja, ka tā ir kazu iemīta taka. Ļoti labi. Kazas noteikti zināja, kā tikt lejā.

Acīmredzot tomēr nezināja. Taka izrādījās bīstami stāva un izbeidzās pie kraujas. Reibinoši tālu lejā mutu­ļoja jūra.

No šejienes Pirra ieraudzīja, ka tālumā redzētais mežs tiecas lejup līdz baltu smilšu pludmalei. Viņa bija kļūdī­jusies. Hīlass noteikti aizgāja uz rietumiem. To viņai bija mēģinājis pateikt piekūns arī tas bija aizlaidies uz rie­tumiem.

Rāpdamās kalnā, meitene atskārta, ka iet pa citu taku, jo šī atkal pavērsās lejup un izbeidzās vissavādā­kajā alā, kādu viņai jebkad bija gadījies redzēt. Alas sie­nas baloja krītaini baltas ar spilgti oranžām svītrām, bet dziļi alas dibenā burbuļoja neliela lāma šķidru, smirdīgu, zaļu dubļu.