Uguns sala

Hīlass sēdēja, košļāja stirnas ribu, bet lauvenīte tikām gulēja viņam blakus un miegā kustināja asti. Savādi. Vēl pirms dažām dienām Hīlass pat nezināja, ka viņa vispār ir. Nu bija tāda sajūta, ka viņi vienmēr bijuši kopā.

Postaža rikšoja tālāk un pameta skatienu atpakaļ uz Hīlasu. Turies līdzi! Uz kalna viņa šķita pārsteidzoši mie­rīga un bija uzgājusi kazu iemītu taku, kas veda augstāk.

Hīlass kāpa lauvenītei pakaļ. Zēnu cepināja pusdien­laika saule, un viņš bija apkrāvies ar ūdens maisu, gaļas saini un Postažas mīļoto klūgu bumbiņu, kuru mazulīte nebija ar mieru atstāt apmetnē.

Pametot skatienu pār plecu, atklājās, ka abi ir uzkā­puši augstāk, nekā Hīlass bija domājis. Mežs, brikšņi, obsidiāna krauja un meža bumbiere bija palikuši tālu lejā.

Hīlass bija izlēmis neriskēt iet atpakaļ uz Kaklu pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis, tāpēc kāpa augšā, lai varētu izpētīt apkārtni no šejienes. Varbūt izdosies pama­nīt, kā izvairīties no raktuvēm, kaut gan viņam pagaidām vēl nebija ne mazākās nojausmas, kā izglābt Pirru.

Viņam riebās domas par to, ka meitene ir ieslodzīta Kreona cietoksnī. Ja Kreons uzzinās, kas viņa tāda ir, tad izmantos to pats saviem nolūkiem. Hīlasam pat negribē­jās iztēloties, kādi tie varētu būt.

Viņi bija uzkāpuši pārāk augstu. Gājēji atradās raupju, melnu smilšu klātā nogāzē, ko izraibināja trauslas, sar­kanas zāles kumšķi. Te nebija nekādu iespēju paslēpties, vien neliela klintsradze, bet augstāk līdz pašai virsotnei slējās ogļmelni akmens bluķi. Lejup strāvoja dūmi. Nāsīs iecirtās puvušu olu dvaka.

Tuvojoties radzei, smaka piepeši kļuva spēcīgāka un zeme zem kājām sakarsa. Zēns apstājās.

Divus soļus tālāk no plaisas zemē pikti sprauslāja dūmi. Plaisa bija apmēram dūres lielumā, un melnās

smiltis tai apkārt izraibināja brīnumaini, koši dzelteni kristāli. Tie atgādināja kāda ugunīga nezvēra izkārnīju­mus un veidoja ap plaisu grubuļainu garozu; no spraugas spēcīgi mutuļoja smirdīgi dūmi un nāca neganta, nerim­tīga šņākoņa.

Prātā atausa kaut kas, ko bija sacījis Zens. Zemes plai­sās dzīvo durstīgi, karsti uguns gari.

Hīlass sajuta versmi, it kā garām no sava midzeņa būtu paslīdējis kāds neredzams gars. Viņš atkāpās. Bet Postaža, zēnam par lielu izbrīnu, gluži bez baiļu soļoja tieši uz plaisu.

-    Postaža, nāc lejā! zēns asi uzsauca. Viņš neuzdro­šinājās ne pacelt balsi, ne doties mazajai lauvai pakaļ. Cilvēku pasauli no nemirstīgo pasaules šķir vien plāns plīvurs, un Hīlass zināja, ka ir pienācis tam pārāk tuvu.

-    Postaža! viņš atkārtoja.

Piepeši vējš mainīja virzienu, un Hīlasu ietina smacīgi, karsti dūmi. Smaka bija tāda, ka likās kāds aizžņaudz rīkli. Viņš neko neredzēja un nevarēja paelpot.

-     Postaža! viņš izdvesa, akli meimurodams lejup pa nogāzi.

Lauvenīte pielēkšoja klāt un pagrieza galvu, it kā sekodama kaut kam, ko viņš neredzēja.

-    Kas ir? Hīlass elsa.

Dzīvnieka gaišbrūnajās acīs bija redzamas sīkas lies­miņas, lai gan nekur uz Kalna uguni neredzēja. Lauvenīte nošķaudījās un paberzēja galvu pret viņa stilbu.

-     Esam uzkāpuši par augstu, viņš nomurmināja. -Jādodas atpakaļ.

Uguns gars viņu brīdināja. Te bija nemirstīgo terito­rija cilvēkiem te nebija vietas.

Mazā lauva noskatījās, kā uguns gars paslīd zēnam garām viena astes vēziena attālumā taču viņš to kā par brīnumu neredzēja.

Visapkārt uz kalna sāna bija izkaisīti midzeņi; tur iekšā un ārā šaudījās uguns gari. Daži bija lieli un sprakšķoši, citi mazi un ldusi. Zēns, šķiet, neredzēja nevienu no tiem.

Lauvenīte prātoja, ko lai dara. Viņa atveda zēnu šurp, jo juta, ka tas grib uzkāpt Kalnā, bet nu raizējās, ka viņam iekodīs.

Re viņš jau teju, teju iekāps maza uguns gariņa migā!

Mazulīte aizjoņoja lejup un piespiedās viņa kājai. Uz turieni ne!

Uguns gars iesprauslājās, un zēns iedīkdamies atsprāga nost.

Pēc tam lauvenīte turējās blakus un darīja, ko spē­dama, lai viņš neiekļūtu briesmās.

Tieši priekšā aizslīdēja liels uguns gars, un lauvenīte cieņā atglauda ausis. Gars aizsprakšķēja garām un ievējoja savā midzenī.

Zēns, neko nenojauzdams, aizsteberēja līdz klintīm turpat netālu un apstājās uzliet savai apdedzinātajai kājai mazliet slapjuma. Lauvenīte sekoja, juzdamās visai pieaugusi.

Nu Postaža aptvēra: kaut arī zēnam bija jāgādā par viņu, dažās jomās arī viņai bija jārūpējas par zēnu.

Hīlass beidza apmazgāt apdedzināto potīti un uzzieda tai pikuci stirnas tauku. Postaža pameta skatienu atpakaļ uz uguns garu midzeņiem un pierikšojusi iekārtojās bla­kus un apgūlās uz vēdera, izstiepusi priekšķepas taisni priekšā un augstu pacēlusi zeltaino galvu.

-     Vai tu redzi uguns garus? zēns klusi pajautāja.

Mazā lauva pagrieza galvu un uzlūkoja viņu. Acis bija

dzidri dzeltenbrūnas ar tumšākām dzintarlcrāsas joslām, kas līdzinājās gadu gredzeniem kokā. Tajās vairs nedzirkstīja mazās uguntiņas.

-    Vai tu redzi? viņš jautāja vēlreiz.

Lauvenīte tikai plati nožāvājās, beigās izdvešot klusu smilkstu, un paberzēja pieri viņam pret cisku.