Uguns sala

Viņš negribēja runāt par Vārnām un it īpaši par Telamonu. Telamons nebija viņam pateicis, ka ir Vārna, tomēr bez viņa palīdzības Hīlass nekad nebūtu palicis dzīvs. Tela­mons agrāk bija viņa draugs. Viņš gan varbūt bija vadoņa dēls, bet toreiz viņam labāk par visu patika klaiņot pa kalniem kopā ar Hīlasu un Izi. Reiz viņš bija atzinies, ka tēva cietoksnī nekad nejūtas gana labi.

-    Tēvs savulaik bija dižens karotājs, un no sienām uz mani visu laiku skatās Senči.

-     Domāju, ka Senči ir miruši, Hīlass bija iebildis.

-     Tur jau tā lieta, Hīlas, tas nozīmē, ka no viņiem nekad nevar tikt prom. Nekad nevari būt tikpat stiprs un tikpat bezbailīgs kā viņi.

Hīlass pagrieza galvu un pamanīja, ka Pirra uz viņu skatās.

-    Piedod, viņa atvainojās. Negribēju visu sabojāt.

Zēns nopūtās. Tu jau neesi vainīga. Vainīgi ir Vārnas.

Viņš paložņāja riņķī un saplūca rūtas ziedei. Pirra tur­pināja viņu vērot. Postaža tāpat. Mazā lauva bija atglau­dusi ausis viņa zināja, ka zēns jūtas satraukts. Kad viņš apsēdās un sāka smalcināt rūtas starp diviem akmeņiem, dzīvnieks šoreiz nespraucās paskatīties, kas tur notiek.

Pirra apsēdās un novilka tuniku pāri ceļiem līdz pat zemei. Kreona cietoksnī es dzirdēju vēl kaut ko. Viņa uz mirkli pieklusa. Dunci ved šurp. Uz Talakreju.

Hīlass pikti samala rūtas zaļi pelēkā putrā. Es par to dunci neko negribu dzirdēt.

-     Hīlas! Kamēr Vārnām tas ir, viņus nevar uzveikt. Neviens nav drošībā. Tu to zini.

-    Viss, ko es vēlos, zēns ietiepīgi teica, ir atgriez­ties Akejā un sameklēt Izi.

Pirra samirkšķināja plakstus. Neticu, ka tas tā ir. Kur tad tu dotos? Kā tu no viņiem aizbēgtu?

-    Es pazīstu kalnus, gan atrastu ceļu.

-    Ak, Hīlas. Vai tu tiešām tam tici?

Zēns uzmeta viņai izmocītu skatienu un, paķēris savu nelielo stirnas tauku sainīti, samaisīja to ar rūtām, pagatavojot ziedi. Pusi viņš uzsmērēja kodumam savā stilbā, uzklāja pa virsu deviņvīruspēka lapu un piesēja to ar auldiņu.

-    Viņi iebruks Keftiu, Pirra turpināja.

-    Kas tev tur par daļu? Tu no Keftiu aizbēgi.

-    Tā tomēr ir mana zeme, es nevaru…

-     Še, viņš pārtrauca, uzsmērē atlikumu saviem skrāpējumiem.

-     Hīlas…

-     Nē, es tagad nevaru par to runāt.

-     Bet…

-    Es teicu nē! Viņš nikni glūnēja, tomēr nespēja apspiest lūdzošo toni balsī.

Postaža saspringusi stāvēja kājās un skatījās te uz vienu, te otru cilvēku.

-     Mums vajadzīgs vairāk ēdamā, Hīlass murmi­nāja, un mums jāatrod veids, kā tikt prom no šīs salas. Kamēr nebūsim to paveikuši, nav jēgas runāt par Vār­nām. Sarunājuši?

Pirra ielūkojās viņam acīs un pamāja ar galvu. Saru­nājuši, viņa sacīja. Pagaidām.

23

Pirra gulēja kā nosista un pamodusies atklāja, ka Hīlass ar Postažu ir devies pārbaudīt izliktās cilpas. Pirra vēlreiz brīnišķīgi nomazgājās un uzzieda uz vaiga maz­liet dubļu; varbūt burvju avots izdzēsīs rētu.

Meitene jutās izsalkusi iepriekšējā vakarā visi kopā bija apēduši atlikušo stirnas gaļu -, taču Hīlass pārnāca tukšām rokām: cilpas bija izrādījušās tukšas.

-    Nu nekas, Pirra noteica. Mums vēl ir olīvas.

-    Aha, Hīlass piekrita, taču tās mums vajadzētu pataupīt brīdim, kad tās tiešām būs vajadzīgas.

-   Nupat atcerējos. Kad biju uz kraujas, es lejā pie meža redzēju baltu smilšu pludmali. Tas nevarētu būt tālu.

Zēna seja noskaidrojās. Tad iesim sazvejot zivis!

Iepriekšējā vakarā Pirra bija jutusies pārāk nogurusi, lai vērotu mežu sev apkārt, bet šodien viņa visu izbaudīja ar pilnu krūti. Viņai ļoti patika saulē sakarsušo priežu smarža, lielās, spīdīgās vaboles, kas šaudījās dadžu audzēs, koši zilās debesis aiz tumšzaļajiem zariem un saules gaisma, kas meta zeltainas svītras uz Hīlasa un Postažas ādas.

-    Cik skaisti! viņa iesaucās.

-    Kas tad? Hīlass nomurmināja, pētīdams apkārtni, vai nemanīs kādu medījumu.

-    Viss! Meitene pacēla gaisā rokas.

Zēns uzmeta viņai izbrīnītu skatienu un pakratīja galvu. Viņš bija uzaudzis mežā. Viņš nesaprata, ko viņa domā.

Ejot tālāk, Postaža atkal un atkal pielavījās Pirrai un ar ķepu ķibināja viņas potītes.

-     Izbeidz! Pirra brīdināja, ar žagaru aizbaidīdama dzīvnieku prom.

-                Viņa tikai vingrinās medīt, Hīlass paskaidroja.

-    Tā pieauguši lauvas pielavās medījumam.

-    Nu, bet es neesmu medījums! Pirra atcirta. Pos­taža, nē! Beigās nekas cits neatlika kā vilkt aukliņā pīto bumbiņu.

Pēkšņi viņi izdzirda Jūras balsi un iznāca no meža spožā saules gaismā visdīvainākajā aizā, kādu tiem jeb­kad bija gadījies redzēt.

Apkārt slējās augsti, sastinguši žilbinoši balta akmens viļņi, it kā Jūra reiz būtu uzbrukusi zemei, bet to būtu apvaldījis kāda nemirstīgā pirksta pieskāriens. Bērniem līkumojot caur bāli apputējušiem kadiķiem un laimiņiem, uz visām pusēm aizlēca spokaini baltas cikādes. Izbalojušu smilšu laukumiņos viņi ieraudzīja slaidus, cēlus, baltus ziedus.

-    Es tādas puķes nepazīstu, Hīlass bilda.

-    Es gan, Pirra atsaucās, sajuzdama nemieru. Tās ir jūras lilijas. Tās ir svētas un vasarā zied tikai pašos karstākajos krastos. Mana māte tās izmanto meldēšanas burvestībās.