Uguns sala

Hīlass neklausījās. Jūra! viņš sauca un uzskrēja augšā pa gludu, baltu klinti.

Pirra aizmirsa par lilijām un rausās pakaļ.

Bet, nokļuvuši augšā, bērni ieraudzīja, ka jūra viļņo­jas tālu lejā zem stāvas kraujas.

-    Mēs nemūžam tur netiksim, Hīlass sacīja. Tātad zivju nebūs.

Abi devās atpakaļ kalnā pa aizu, juzdamies tik izsal­kuši kā vēl nekad.

Piepeši Pirra aiz kadiķu pudura pamanīja kaut ko, kam pirmīt nebija pievērsusi uzmanību. Granātāboli! viņa iesaucās un skriešus devās paraudzīt, vai augļi ir gatavi.

-    Kas ir gran… kas tie tādi ir? Hīlass sauca nopakaļ.

-    Tiem ir ēdamas sēklas, tev garšos!

-    Bet pasteidzies, es gribu iet izlikt vēl dažas cilpas.

Pirra nelikās dzirdam.

Viņa jau bija noplūkusi trīs augļus un sniedzās pēc ceturtā, kad sajuta, ka viņu kāds vēro.

Augstu virs galvas no krūmiem kraujas malā kaut kas skatījās uz viņu. Siluets tumši iezīmējās pret Sauli: viņa saskatīja tikai ragu pāri un divas palielas ausis. Pie­tika laika tikai nodomāt: kaza; jau nākamajā mirklī gaisā aizšvīkstēja akmens un kaza nobūkšķēja viņai pie kājām.

-    Vai tā ir pagalam? Hīlass sauca, iebāzdams lingu aiz jostas un skriedams pie viņas.

-     Ēe… jā, Pirra atteica. Tas bija labs metiens. Nebūtu domājusi, ka tu to kazu vispār pamanīsi.

Viņš plati pasmaidīja. Svarīgāk ir tas, ka tā nepa­manīja mani.

* * *

Kad bērni bija palīdzējuši aiziet kazas garam, Hīlass pāršķēla stilbu kaulus un viņi izsūca gardās, sātīgās

kaulu smadzenes. Sajutuši spēku pieplūdumu, abi aiz­nesa medījumu uz apmetni.

Hīlass uzstāja, ka jāizmanto viss līdz pēdējai kripatai, jo, ja viņi tā nerīkošoties, tā būšot necieņa pret kazu. Viņš ielika dubļos cepties vienu stilbu, kā arī dažus Pirras sala­sītus gliemežus, un pēc nelielas stīvēšanās viņa dabūja nepatīkamo darbu notīrīt ādu. Hīlass tikmēr sagrieza gaļu, aknas un sirdi plānās šķēlītēs un izkāra tās žāvēties tur, kur tās nevarēja aizsniegt ziņkārīgas ķepas.

Viņi aizvadīja rimtu pēcpusdienu, šujot no ādas un kuņģa somu un ūdens maisu, kā arī taisot desas piepil­dot kazas zarnas ar sarecējušām asinīm un kaperu pum­puriem. (Kaperus ieteica Pirra, Hīlass uz tiem skatījās ar aizdomām. Meitene priecājās, ka ir kaut kas tāds, ko viņa zina, bet Hīlass ne.)

Lai atalgotu meiteni par ādas tīrīšanu, Hīlass viņai uztaisīja nazi. Tam bija nāvējoši ass obsidiāna asmens un kazas raga spals, kas ērtākai turēšanai bija apvīts ar pāršķeltu priedes sakni. Pirrai nazis ļoti patika, jo tas nelīdzinājās nekam, kas bija atrodams Dievietes Namā.

Kad gaļa bija gatava, abi ēda, badīgi klusēdami.

Postaža bija pieēdusies tā, ka vēders izspīlējās kā melone, un nu pagurusi gulēja uz sāna. Viņai ap kaklu bija apsieta vīstoša jūras lilija. Pirms aiziešanas no aizas Hīlass bija atstājis ziedojumam kazas ausis, un Pirra uzsmērēja viņiem uz pierēm divu ziedu sulu, bet trešo puķi apsēja mazajai lauvai ap kaklu, lai arī viņa saņemtu svētību.

Beidzot Pirra izdvesa nopūtu un noslaucīja no zoda taukus. Tā bija labākā maltīte, kādu jebkad esmu baudī­jusi. Un cik karsta\ Keftiu ēdiens vienmēr ir auksts. Mana istaba ir pārāk tālu no virtuves.

Hīlass nospurcās. Ak tu nabadzīte!

Meitene meta viņam ar gliemeža čaulu un apgūlās uz sāna, košļādama fenheļa stublāju. Pastāsti, kā tu visu zini par pēdu dzīšanu un tamlīdzīgi!

Hīlass ar ērkšķi izbikstīja no čaulas gliemezi un apēda to. To visu man iemācīja kāds vecs ārpusnieks. Viņa vārdu es tā ari neuzzināju. Ļaudis viņu dēvēja par Meža Vīru, bet man viņš reiz sacīja, ka esot no Mesēnijas.

-    Kāds viņš bija?

-    Viņam bija tikai viena acs un viens zobs, tie abi bija tumši brūni, un viņš smirdēja kā īsta mēslu čupa. Bet viņš zināja visu par dzīvi savvaļā. Viņš spēja pēc kraukļa lidojuma vien pateikt, kad tuvojas vētra. Un viņš man ar vaboli un sauju zemes iemācīja dzīt pēdas.

-    Vaboli?

Zēns pamāja ar galvu. Viņš nogludināja sauju zemes, tad man bija jāaizver acis un viņš nolika vaboli zemē un lika tai rāpot. Man pēc pēdām bija jānosaka, kur tā aizgājusi. Ar zemi bija vienkārši, bet tad viņš to atkār­toja ar granti, un tas jau bija grūtāk. Nākamā bija zāle un tad lapas. Ar tām gāja visgrūtāk. Tur bija jātrenējas daudzas dienas. Vabolei galīgi apriebās.

Pirra samirkšķināja plakstus. Jūs izmantojāt to pašu vaboli?

Hīlass izplūda smieklos. Protams, ne! Tevi nu gan dažreiz ir viegli izjokot!

Meitene plati pasmaidīja un atkal meta viņam ar glie­meža čaulu. Bet vaboles jūs tiešām izmantojāt?

-    Jā, bet ne jau vienu un to pašu!

Zēns apvēlās uz vēdera un atbalstījās uz elkoņiem.

-     Es vienmēr prātoju, vai tikai viņš nav mans tēvs, viņš

sacīja. Reiz es pajautāju, bet viņš sacīja, ka tā neesot. Man šķita, ka viņš kaut ko zina, bet tad viņš nomira no drudža un es tā arī neuzzināju. Hīlass uzmeta skatienu Pirrai. Kas bija tavs tēvs?

-     Nezinu, Pirra atzinās. Kad mana māte izlēma iznēsāt bērnu, viņa gulēja ar trim dažādiem prieste­riem, lai neviens no tiem nevarētu apgalvot, ka esmu no viņa.

Hīlass izskatījās iztrūcināts. Vai tu viņus pazini?