Uguns sala

Krūtīs kaut kas sāpīgi sakustējās, un viss mainījās. Zēns dzirdēja tālumā grābējus, kuri ierakās dziļi zemē, un saklausīja ik pelnu plēksni, kas nolaidās uz Kalna sāna. Ezerā viņš pamanīja kustamies stāvus, kas bija tik ēteriski kā liesmas. Viņš dzirdēja to augstās, smalkās bal­sis un redzēja negantās, necilvēcīgās sejas.

Tā laikam ir nāve, viņš nodomāja, un tie ir uguns gari, kas atnākuši man pakaļ.

Tomēr sasitumi joprojām smeldza, un mutē vēl jautās pelnu raupjais rūgtums tad jau viņš bija dzīvs.

Kamēr viņš samiegtām acīm skatījās uz degošo ezeru, no uguns gariem nošķīrās neliela, spoža, liesmota lode, kas nešķita biedējoša, un palēkdamās tuvojās.

Sapnī mazo lauvu nebija sagūstījuši ļaunie cilvēki, kas iebāza viņu šaušalīgā, šaurā zaru mudžeklī.

Sapnī viņa bija slaida un stipra un joņoja tik ātri kā pieaugusi lauvene: augšā Kalnā un iekšā tā ugunīgajā vēderā. Sapnī viņa brāzās palīgā zēnam.

Viņš bija iestrēdzis un nevarēja izkāpt ārā. Tieši tāpat kā toreiz, kad viņa pati bija iekritusi tai bedrē, tikai nu bija viņas reize palīdzēt viņam.

Mazā lauva strauji kā liesma pameta uguns garus degošajā ezerā un metās viņam pretī. Viņa jutās brīnu­maini pašpārliecināta: lauvenīte skaidri zināja, kur likt ķepas, kad ieķerties ar nagiem un kad atsperties un lēkt.

Pirmoreiz viņa patiesi prata kāpt.

* * *

Ugunslode tuvojās, un Hīlass jau aizsedza seju ar rokām, kad tā notrīsēja un pārvērtās par Postažu.

Tomēr tā patiesībā nebija Postaža tēls visu laiku izplūda un pašķīda dzirkstelēs. Zēns juta, ka apveids, kas lūkojas viņā ar lielām, zeltainām acīm, nav vis tā Postaža, kādu viņš pazina, bet viņas gars.

Nebija laika prātot, kas īsti notiek. Postažas gars noskurināja vienu liesmojošo ausi, aizskrēja garām un ar sev nepavisam neraksturīgu grāciju uzlēca uz klintsbluķa, kas rēgojās no krātera sienas turpat virs galvas; to Hīlass iepriekš nebija pamanījis. Mazās lauvas ķepu nospiedumi atstāja uz izdedžiem kvēlojošu taku, un, kad viņa atskatījās, bija skaidrs, ko Postaža vēlas.

Seko.

Klintbluķis izskatījās gana liels, lai tur uztuptos ja vien varēs to aizsniegt. Bet Hīlasam no pārguruma grie­zās galva un locekļi bija kā no akmens.

Tomēr Postažas spožais gars neļāva padoties. Lauvenlte uzmeta zēnam nepacietīgu skatienu un veikli kāpa augstāk, līdzsvaram šaudīdama ugunīgo asti un atraz­dama nākamo klinti vēl vienu cieta akmens saliņu drūpošajā sienā, kuru Hīlass bez viņas nekad nebūtu ievē­rojis.

Tikusi uz klints, mazā lauva palūkojās lejup uz zēnu un nogaidoši saslēja ausis. Tagad ir tava kārta. Seko man. Es tevi aizvedīšu līdz virsotnei.

Hīlass ar grūtībām pieslējās kājās un sāka kāpt.

3 8

Ar katru soli Pirras kājas līdz potītēm iegrima smal­kos, melnos pelnos un paslīdēja divus soļus tālāk smacē­jošā, tumšā tunelī.

Meitene sev iegalvoja, ka Hīlass vēl varētu būt dzīvs. Viņa taču nebija redzējusi, kā viņu nogalina; un, ja jau duncis varēja tā palikt guļam uz klintsradzes, tad tāpat varēja notikt arī ar Hīlasu. Viņš bija kalnu puika, viņš varēja uzrāpties augšā pa jebkuru virsmu.

-      Neatpaliec, Telamon! kaut kur priekšā uzrēja Farakss.

-    Vainīgs tas skuķis, viņa mūs kavē, Telamons viņai aiz muguras uzsauca. Vai nevaram viņu vienkārši atstāt te?

-    Nē, Farakss salti attrauca. Ja viņa ir virspriesterienes meita, tad keftieši maksās, lai viņu atdabūtu.

-     0 jā, maksās jau gan, Telamons nomurmināja. Kopš cīņas pie krātera viņā jautās nebijis drūmums. It kā Kalns būtu sadedzinājis to zēnu, kāds viņš bija agrāk, Pirra nodomāja.

Abi vīrieši nebija pacentušies meiteni pārmeklēt, tāpēc pie augšstilba vēl aizvien bija obsidiāna nazis taču Pirra zināja, ka mēģinājums pēc tā pasniegties beig­tos ar nāvi. Faraksa acīs viņa bija tikai miesa un kauli, ko

izmantot tā, kā viņš uzskatīja par vajadzīgu. Ja viņa radīs nepatikšanas, vīrietis pārgriezīs viņai rīkli.

Farakss un Telamons bija nākuši uz Kalnu vieni paši Pirra nosprieda, ka viņi nav pateikuši vīriem, ka duncis ir nozagts; nu Farakss soļoja uz priekšu, sažņaudzis dunci dūrē un nicinādams briesmas. Kalns bija tikai kārtējais šķērslis, ko pārvarēt ar savu gribu.

Beidzot atausa diena, bet tā nelīdzinājās nevienai, ko Pirra savā mūžā bija pieredzējusi. Tā nesākās austrumos, kur modās Saule, bet izgaismoja visas debesis nejaukā, sarkanā spīdumā.

Tas bija pasaules gals.

* * *

Diena bija dzimusi dusmu uzplūdā, bet tai nebija ilgs mūžs. Kalna izspļautie pelni aizsedza sauli kā milzu līķauts, un Hīlass jau ilgi jāja spokaini pelēkā mijkrēslī.

Zēns auļoja, piespiedis galvu pie zirga saspringtā kakla. Hīlass bija pārguris, tomēr tagad, kad viņš bija prom no krātera indīgajiem izgarojumiem, domas šķita raisāmies skaidrāk.

Hīlasam pietrūka Postažas gara sabiedrības. Mazā lauva bija uzvedusi viņu augšā pa krātera sienu un pava­dījusi lejā pa nogāzi līdz brikšņiem, kur, dzirkstelēm šķīs­tot, nozuda. Drīz zēns izdzirda izmisīgus zviedzienus un atrada zirgu, ko abi ar Pirru bija nozaguši, tā groži bija aizķērušies aiz kādas saknes.